Situācija

 
10 gadi
Reitings 40
Reģ: 26.07.2011
Iedomājieties situāciju:
Jums ir bērns. Viss kārtībā, attiecības labas līdz pusaudžu gadiem. Sāk riktīgi spuroties, sapinies ar nepareizo kompāniju, nenāk mājās, vazājas pa ielām, dažreiz izdara dažus sīkus noziegumus utt. Aprunāties nevar, jo neklausās, vairs neciena. Vēlas izvākties no mājas un sākt dzīvot kopā ar savu vecāko draugu/draudzeni, kas visu sponsorēšot.
Jums, protams, tas viss liekas pilnīgs neprāts un nesaprotat ko darīt.
Ko jūs darītu un cik ilgi skrietu šādos apstākļos savam bērnam un lūgtos vai censtu vest atpakaļ pie prāta? Ja piekristu, ka bērns izvācas, vai vēlāk (ja viņš pēkšņi nāk pie prāta un izdomā atgriezties) spētu piedot un aizmirst visus sliktos vārdus un notikumus? Cik tālu būtu gatavas iet sava bērna dēļ, pat ja viņš jūs atklāti neciena un nerespektē?
27.10.2015 19:08 |
 
Reitings 191
Reģ: 07.03.2015
Piekrītu MJ arī par to, ka ir jāsaprot, kur kaut kāda mešana ar kurpi ir pelnīta un kur nav.
Man visu 20 gadu laikā, ko nodzīvoju pie mammas, viņa roku pacēla 2 reizes, tās arī ļoti labi atceros un tagad arī domāju, ka biju pelnījusi.
27.10.2015 20:05 |
 
Reitings 2056
Reģ: 31.07.2010
Ja godīgi grūti pat pateikt vai vainīga ir tikai audzināšana, mani un brāli audzināja vienādi, bet viņš arī negāja uz skolu, bija problēmas ar policiju, nenākšana mājas, telefona necelšana utt. Bet mani lielākie strīdi ar mammu bija par drēbēm :-D Noteikti tajā vecumā neļautu darīt ko grib un ja būtu kādas problēmas palīdzētu.
27.10.2015 20:32 |
 
Reitings 7408
Reģ: 06.05.2013
Nav jēgas bērnam ar vārdiem mācīt, ka jāciena vecāki, ja to dara tikai ar vārdiem. Pusaudža vecumā bērns diezgan labi jau saprot, kas ir jāciena un kas nav. Ja vienīgais veids, kā panākt, lai bērns klausa, ir bļaušana vai siksna, tad bērns vecākus neciena - viņš no tiem baidās.
Attiecīgi sākās attiecīgais vecums, kad pusaudzis sajūtās gudrs un viņš sāk pats pieņemt lēmumus. Tajā skaitā - cienīt vecākus vai nē.
Ja vecāki nav bijuši tas paraugs, kādiem ir jābūt cilvēkiem, ko cienīt, bet mācījuši tikai ar vārdiem, sanāk, labākajā gadījumā, Brunītis, kurš itkā ir lietas kursā, ka vecāki jāciena, bet faktiski to nedara.

Ko darīt, ja audzināšanā kaut kas nogājis greizi?
Pirmkārt jau noteikti nepagriezt muguru. Jā, pusaudzis sajuties liels, bet, vai ne tāpēc, vecāki ir vecāki, lai saprastu, ka tas joprojām ir bērns? Ja pieaudzis cilvēks var pamest novārtā savu bērnu, jo viņam uznācis pusaudža trakums un uzvedība ir nekontrolējama, manā skatījumā tas cilvēks pats nav pieaudzis. Ir taču jāspēj izvērtēt situāciju un saprast, ka tas bērns daudz ko dzīvē vēl nesaprot un liela daļa vainas tajā, ka viņš kaut ko nemāk un nav sapratis, ir tieši vecākim.
Otrkārt, bļaušana un ārdīšanās neko nedos. Cilvēkam smadzenes tā iekārtotas, ka bļaušanu cenšās nedzirdēt. Ja bļaušana ir metode kā panākt savu, mani neizbrīna, ka situācija ir nonākusi tur, kur tā ir un runāt vairs nav ar ko.
Treškārt - bērns ir pieņēmis lēmumu - viņš ies dzīvot citur. Ko darīt? Kā jūs iedomājaties neļaut? Var jau pateikt "nē", bet tas bērns atradīs momentu, kad viņš būs prom. Izsaukt policiju, lai atved mājās un tā katru dienu, tas arī nav risinājums - tā tas bērns ātrāk kādā sosciematā nonāks, jo regulāras policijas vizītes novedīs pie regulāriem bāriņtiesas apmeklējumiem, kas novedīs pie secinājuma, ka vecāki nav spējīgi tikt galā ar bērnu un viņiem ir jāatņem vecāku tiesības. Kam no tā labāk?
Es te izcelšos ar viedokli - ļautu iet un katru dienu zvanītu, lai pārliecinātos, ka viss ok. Pāris reizes nedēļā apciemotu, paskatīties kā iet. Pastiprināti interesētos par sekmēm skolā. Un visu laiku atgādinātu, ka ja kas noiet greizi, droši var atgriezties mājās.
Vēl jau ir slidena versija - parādīt, ka tie draugi viņu izmanto. Bet tas ir slideni no tā viedokļa, ka ja bērns tomēr tam nenotic, sliktie būs vecāki.
27.10.2015 21:36 |
 
Reitings 9169
Reģ: 23.02.2012
Piekriitu Alexxai. Neatceros nevienu gadiijumu, kur beerns ir shitaa aizgaajis dziivot atseviskji normaalaa, veseliigaa gjimenee. Ieteiktu vecaakiem paskatiities pashiem uz sevi, vai nav taa ka dziivo peec dubultmoraales, kur pashi dara ko grib, bet beernam tiek uzstaadiitas nezin kaadas prasiibas. Jebshu arii klimats maajaas ir taads, ka jebkur ir labaak, pat zem tilta nekaa ar vecaakiem.
27.10.2015 23:53 |
 
Reitings 4962
Reģ: 24.08.2013
Ja godīgi grūti pat pateikt vai vainīga ir tikai audzināšana, mani un brāli audzināja vienādi, bet viņš arī negāja uz skolu, bija problēmas ar policiju, nenākšana mājas, telefona necelšana utt. Bet mani lielākie strīdi ar mammu bija par drēbēm


++++

Man un māsai arī ir vieni vecāki, audzināšana, nav mums arī nekādas lielas vecuma starpības, bet es biju briesmīgs pusaudzis, mēdzu pazust, nerunāt, spītēties, vedu mājās puišus, par kuriem tiešām zināju, ka mani vecāki sajuks prātā, taisīju skandālus, savā ziņā darīju to speciāli, jo man mani vecāki reāli besīja ārā. Turpretī mana māsa bija tajā vecumā normāls pusaudzis, ar normālām interesēm, draugiem, puišiem. Nu nevar tā būt, ka vienu no mums audzināja pavisam greizi, toties otru pavisam pareizi.

Ne vienmēr vecāki var ko ietekmēt, viņu kontrolē ir tikai viņu pašu reakcija pret notiekošo.
28.10.2015 00:04 |
 
Reitings 16391
Reģ: 09.10.2011
Nenovērstos un nepieļautu dzīvošanu cituviet.. Bieži vien šāda dumpinieciska patstāvība iedzen pusaudzi nelaimē..
28.10.2015 00:06 |
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits