Čau!
Šodien salīdzinoši daudz darbu, ņemot vērā, ka visu nedēļu gandrīz nebija ko darīt (ok, mājas darbus neskaitu un pat negribu par tiem domāt - strausa poza).
Ārā sāk skaidroties, plānu brīvdienām gandrīz nav - rīt lekcija un ieskaite informātikā, 7dien uz Rīgu satikt seeeen neredzētu ex kolēģi. Un arī jāuztaisa ja ne visi, tad lielāka daļa mājas darbu. Cik nu var atlikt un knapi kaut ko darīt. Jāsazinās beidzot arī ar repetitoru.
No rīta biju sporta zālē, tad ātri mājās, jo steidzams darbs. Braucot mājās, gandrīz iekļūvu avārijā vienas aitas dēļ. Pardon, bet tā sieviete toč bija aita. Braucu lejā no tilta un šī stāvēja krustojumā, es braucu diezgan ātri un viņa esot gaidījusi, redzot, ka braucu diezgan ātri un pekšņi izlēma izlīst uz ceļa, nedodot man ceļu. Pati turklāt runāja pa telefonu un aizmugurē sēdējis bērns + man bija galvenais ceļš!!! Šausmas! Nu, kā tā var! Man bija nereālas dusmas, jo situ pa bremzēm un knapi paspēju šo palaist, lai neaizķertu! Tādas dusmas!
No labām ziņām - viens klients ieskaitījis naudu par haltūru gandrīz manas mēnešalgas apmērā. Dievinu to klientu! (l)