Aborts

Tur jau jāskatās kāds ir bērna tēvs, materiālie apstākļi utt.

Mammas māsa palika 15 gados stāvoklī. Protams bija šoks utt..100 pārmetumu un strīdu un morāles, bet meita izauga liela un vesela, pati strādā un nekāda vaina.
Es gan nezinu vai vēlētos sabojāt bērna nākotni ar abortu..vēlāk var nākties pat ļoti nožēlot un iespējams, ka pati paliktu bez mazbērniem.

Vispār ļoti atkarīgs no apstākļiem. Bet es domāju, ka, ja jau man būtu meita, tad gan jau es būtu spējīga parūpēties par viņu, materiāli palīdzēt. Līdz ar to arī mazbērnam varbūt pietiktu naudas. Visdrīzāk ļautu meitai pašai izdarīt izvēli, galu galā tas ir viņas ķermenis, viņas bērns, viņas turpmākā nākotne. Varbūt dotu kādu padomu, palīdzētu izdarīt izvēli, bet neuzspiestu nevienu no opcijām. Ļoti censtos arī materiāli atbalstīt, ja izlemtu paturēt bērnu.

Personīgi es( jauna būdama un vēl mācos), pajautāju mammai ko šī teiktu ja man sagadītos kļūt stāvoklī, viņa nemaz nedomādama atbildēja, ka abortu neļautu taisīt. Būtu kategoriski pret. ja es negribētu audzināt, ņemtu pati un audzinātu, bet nekad neļautu man izdarīt kļūdu kuras dēļ es nākotnē iespējams vairs nevarētu būt māte, jo visādi gadās. Un uzspiest neko jau nevar, ja man màte liktu taisīt abortu ja to nevēlētos un pēcāk dēļ tā vairs nevarētu dabūt bērniņu, es nezinu vai spētu to viņai piedot. Pašas izvēle tomēr ir pašas.

Noteikti neļautu veikt abortu. Bērns nav pasaules gals. Palīdzētu gan finansiāli, gan morāli un fiziski atbalstītu. Priecātos par mazbērnu noteikti!

Pirmkārt jau būtu vīlusies sevī, ka neiemācīju meitai atbildību. Tad tādas ķezas negadītos. Abortu taisīt neliktu.

Ļautu pašai izvēlēties. Tas ir viņas ķermenis, atbalstītu jebkurā gadījumā.

Ļautu paturēt (ja tā būtu viņas izvēle), informējot, ka esmu par abortu, bet atbalstīšu jebkurā ziņā, jo tas ir viņas lēmums. Tomēr tad viņai par bērnu tiešām būs pašai jārūpējas un ārpus skolas katra minūtīte bērnu jāaudzina (nekādas ballītes u.c. pasākumi), jo tā ir viņas atbildība, t.i., likšu viņai saprast, ka tas nav tikai little bundle of joy, bet smags darbs, no kura nevar ne aiziet, ne pa nakti vai brīvdienām atpūsties.
Ja būtu iespēja, aizsūtītu nedēļu vai 2 padzīvot kādā ģimenē ar mazuli, ar visām regulārajām barošanām, autiņu mainīšanām utt. paralēli apmeklējot mācības un pildot mājasdarbus.

P.S. Savu bērnu izglītošu pirms šādām kļūdām..

Lai cik drausmīgi tas neskanētu, bet noliktu visticamāk izvēles priekšā, ka ja ir tik pieaugusi un ir gatava paturēt bērnu, tad par to arī būs jārūpējas, arī finansiāli, t.i. bērna tēvam kaut. Laikam jā, tas būtu mudinājums uz abortu, jo būtu vīlusies, ka ar saviem uzskatiem nespētu savai meitai ieaudzināt atbildību pret savu ķermeni un nākotni.

Mana mamma gan to pašu teica, ka abortu taisīt nedrīkst, bet iedomājoties savu sīko brāli, kuram nu jau tikko šis vecums ir pāri, un atceroties sevi tajā vecumā.. Nu galīgi negribās iestāties par bērniņa paturēšanu, lai arī cik skarbi tas neizklausītos.
Par abortiem runājot, par ~350€ ir arī tablešu aborts, kad sieniņas netiek sabojātas un nākotnes auglību neietekmē.

Tomēr tad viņai par bērnu tiešām būs pašai jārūpējas un ārpus skolas katra minūtīte bērnu jāaudzina (nekādas ballītes u.c. pasākumi), jo tā ir viņas atbildība

Emm... Nu nez, es pieklājīgā vecumā dzemdēju būdama precēta, bet mani vecāki tāpat palīdzēja mums pašā sākumā ar bērnu - laida mūs uz pasākumiem, ballītēm, un vnk ļāva pabūt divatā, kamēr pieskata zīdaini. Kāpēc tad pusaudzei tagad visu uzvelt uz viņas pleciem tikai par to, ka bija pārāk naiva, ja pat pieaugušos bērnus parasti atbalsta un palīdz mazbērnu audzināšanā?

Es savai meitai neliktu taisīt abortu nekādā gadījumā.
Palīdzētu un atbalstītu cik varētu, lai viņa varētu mācīties un tikt galā ar visu.

Nepārmestu neko un nelasītu morāli kas bija nepareizi un ko nevajadzēja darīt. Tādā situācijā meitene jau tā jūtās briesmīgi un ja tuvākie cilvēki vēl atstumj...

Neļautu taisīt abortu.

Neko nespiestu un nemoralizētu. Ja vēlētos paturēt-atbalstītu un palīdzētu, ja gribētu abortu-palīdzētu atrast "labu ārstu" un atbalstītu. Tā būtu tikai viņas pašas izvēle.

Audzinātu vēl vienu bērnu.

Neons, protams, ka palīdzētu, atbalstītu un tik traki nebūtu, bet pusaudžiem bieži ar dalekšanu ir grūti. Domā, ka saprot, bet viss liekas daudz vieglāks, jo uz ādas nav izbaudīts un līdz galam nav pārdomāts.
Kā piemēru varu minēt kaut vai studentu kļūdas - papildus dienas nodaļas mācībām, paņemt fiziski smagu pilnas slodzes darbu un domāt, ka visu pabeigs bez problēmām. Pirmos mēnešus sanāk, pēc tam sākas totāla izdegšana un saprot, ka pārvērtējis savus spēkus, viss ok, no darba var aizet, bet no bērna neaiziesi....
Negribētu, lai tādas līdz galam nedadomāšanas dēļ pēc tam nāktos izvēli nožēlot, tāpēc tik skarba attieksme. Un varbūt tāpēc, ka ar sīkā brāļa draugiem esmu kopā pasākumā bijusi un nespēju nevienu no tiem zvēriem iedomāties par vecāku, lai arī normāli jaunieši.
Bet nu ok, tā ir mana domāšana tagad, man tas nedraud vēl vismaz 18 gadus :D

Laikam jau, ka neuzspiestu abortu. Lai cik grūti ietu, kaut kā jau izdzīvotu. Jāskatās jau pēc situācijas, kāda tajā brīdī ir. Uzskatu, ka labāk ir ar bērnu veidot tādas attiecības, lai bērns droši var par visu runāt ar saviem vecākiem. Arī būtu labāk, ja jau pirms šāda gadījuma, bērns brīvi varētu uzzināt par seksu, kā izsargāties, kāpēc ir svarīgi izsargāties. Bet varbūt, kad man pašai būs bērni, tad tā vairs nedomāšu. Tā kā grūti spriest.

Kad biju šajā situācijā, mamma bija ļoti atsaucīga, saprotoša, pati pieņēmu lēmumu...

Es primāri censtos neuzaudzināt tādu indivīdu, kas 15 gados apbērnojas. Ja sanāktu, neslēptu savu vilšanos, par mazbērnu rūpētos, bet uzliktu veselu kaudzi pienākumu jaunizceptajai mātei, tajā skaitā liktu pēc skolas strādāt, ja jau tik liela jūtas.

Bet man gan bija 17!
Un, schoco, gudriniece, neesi iedomājusies, ka palikt stāvoklī var arī izsargājoties??? Jaunietis darījis visu kā vajag, bet te, mamma, vēl vairāk zāģē...