Negribas baigi gari rakstīt, nu, tad īsumā.
Ar māsīcu bijām mazas, man ~ kādi 10, viņai 12 gadi. Kamēr ome dārzā aiz mājas, mēs vienas pašas mājā spēlējāmies. Vienu brīdi mana māsīca saka, ka viņai liekas, ka kāds mūs novēro. Pēc mirkļa pa logu itkā kāds ar kaut ko iemeta, ļooti spēcīgi, bet logs gan palika vietā, brīnumainā kārtā. Mēs, protams, pamukām zem galda, sēdējām aizvērtām mutēm, trīcošām kājām, līdz ome ienāca.
Tieši zem tās istabas logiem omei auga cidoniju krūms. Pēc tiem triecieniem cidonijas mētājās zem loga. Neviens mums neticēja, pēc tam vienīgi brālēns, kurš redzēja, ka no krūmiem lido cidonijas tieši mūsu logā. Beigās jau visi ticēja, jo redzēja, ka patiešām lido cidonijas. Triecieni bija ļoti spēcīgi, mēs jau gaidījām, kad sāks birt logi ārā, bet tā nenotika. Viss notikai tikai pa to telpu logiem, kur atradās cilvēki. Ome paaicināja mācītāju, mācītājs apstaigāja gar māju ar sveci un viss beidzās pēc pāris dienām.
Pat tagad atceroties tās sajūtas, uzmetas zosāda.:-|