Par visiem 100 un 1000% piekrītu Neonam par to, ko raksta un ko ieteica Tev darīt.
Pati esmu šādam murgam izgājusi cauri tikai man tas prasīja 2 gadus, kad esot nopietnās attiecības iepazinos ar šo vīrieti, kurš pilnībā man aizmigloja prātu un likās, ka bez viņa nevaru, pametu savu draugu, tad pēc laika attapos, ka nē viņš man neder, ka es no viņa nesagaidīšu to ko es vēlos un sanāca, ka aizgāju atpakaļ pie iepriekšējā, pagāja gads un to visu gadu es par viņu domāju,nevarēju aizmirst(jo pa to neilgo laiku es viņu tā pa īstam neiepazinu, kā es to gribētu), visu laiku idealizēju kā būtu bijis, ja mēs būtu kopā, bieži redzēju sapņos utt. kamēr sanāca atkal viņu satikt un viņš mani atkal apbūra un, tad viņam tā sākās kā spēle ar mani, bet es kā muļķīte iemīlējos līdz ausīm, domās sapratu, ka viņš nav man cilvēks, bet vienalga vilka pie viņa, likās, ka nevaru bez viņa dzīvot, mēģināju pamest pa vairākām reizēm, kad pametu raudāju, nevarēju nomierināties, arī jau likās, ka bez maz vai pie kāda dziednieka jāskrien ne tikai psihologa, kad vnk sapratu, ka man viņu jāiepazīst pilnībā, jāsaprot kāds viņš un jā JĀĻAUJ pa sevi bradāt, jo laikam savādāk jau es nesapratu un ziniet ko mīļās meitenes, viņš arī to darīja pa pilnu programmu, sīkumos neizpaudīšu, bet tas bija briesmīgi, tad jā pienāca tas brīdis, kad sapratu, ka man to nevajag, ka es sevi pārāk cienu, lai atļautu tā izrīkoties un vēl pie tam es nebiju to pelnījusi un tas vēl ar vien sāp..bet nu no kļūdām mācāmies un jā sirdij nepavēlēsi, tā nu tas ir.
43
