Sveikas!
Ir tā, ka pēc pusotra gada kopā būšanas puisis no manis izlēma šķirties. Pēdējā mēneša laikā es gāju cauri diezgan grūtam periodam savā dzīvē, un viņš nespēja izturēt to, ka esmu uztraukusies par savu nākotni un sāka man pārmest to, lai beidzu stresot, lai arī tobrīd man pašai nemaz nebija dzīvesvietas un man nācās dzīvot ar viņu kopā vienu mēnesi - dienu no dienas. Beigās viņš man pateica, ka nejūt, ka es viņam kaut ko dodot labu šajās attiecībās, ka ja viņš ir galvas tiesu augstāk par mani un cenšas visu darīt, tad es esmu pie zemes ( viņš to burtiski arī parādīja ), arī nebija uzticības un tā tālāk. Vienvārdsakot, es tagad sāku saprast, ka šīs attiecības nebija īsti veselīgas, bet ko man ir grūti pārdzīvot, to, ka šīs man bija pirmās nopietnās attiecības un , ka pusotru gadu no vietas, katru mīļu dienu es biju pieradusi pie jaukām īsziņām, rūpēm, greizsirdības, kas man lika justies tā, ka viņam es tiešām daudz ko nozīmēju. Tagad ir pagājusi mazliet vairāk kā nedēļa ilgs laiks un viņš man neko nav rakstījis, isdzēsis no visiem portāliem, kur iespējams un man ir ļoti grūti psiholoģiski tam pārkāpt pāri, ka es viņam vairs neliekos interesanta, vajadzīga, jo viņš vienmēr bija teicis, ka ļoti mani mīlot un ka nebūs pirmais , kurš šķirsies no manis.. Un tad kā šoks tas viss nāca un mēs izlēmām šķirties.
Varbūt, jums ir kādi ieteikumi man.. lai saprastu to, ka man ir jābeidz cerēt. Ar galvu domājot saprotu, ka nebija kaut kas īsti riktīgi, bet ar sirdi vēl joprojām ceru, ka pēc kāda laika viss varētu uzlaboties, ka viņš man uzrakstīs un mēs abi mainīsimies un sapratīsim, ka vienam bez otra ir grūti. Es nezinu, tiešām ir liels apjukums, sāpes, šīs cerības.
Paldies.. :-)
18
