Neuzticība man nešķiet pieņemama nekādā ziņā, vienalga, vai esi tas, kas krāpj, vai ar ko. Ja kaut kas vairs neapmierina - ejam katrs savu ceļu un nevajag neko sarežģīt.
Laulības gadījumā, uzzinot, ka vīrs krāpj, jāapdomā, cik svarīgi laulību nosargāt. Ja ir bijis viens sakars - iespējams var piedot, bet pastāvīgas attiecības paralēli laulībai - emocionāli sāpīgs un, manuprāt, vienvirziena virzienā vērsts variants.
Protams, katrai sievietei ir savas prioritātes. Ja ņem vērā, ka ir bērni, vajag apsvērt, cik lieli viņi ir, jo tēvu bērnam atņemt nav ētiski pareizi. Nākamais jautājums drošvien ir - vai pati strādā vai vīrs uztur? Ja esi pilnībā atkarīga, realitāte var piespiest tevi pie sienas un neatstāt izvēli kā tikai pieciest to un palikt ar viņu.
Lai gan, kā jau minēju sākumā, es neuzskatu to par ko morāli pareizu, bet es nezinu, kāda būtu manis pašas attieksme, reakcija konkrētajā situācijā.