intraverti\klusie cilvēki...

Es tāda esmu, taču nav nācies sastapties ar tādu attieksmi, kā tu aprakstīji.

Pazīstu tāda tipa cilvēkus, bet tādu attieksmi gan nebiju pamanījusi. Nekad ne par vienu intraverto neesmu domājusi, ka viņi mazāk sasniegs, tieši pretēji, parastie jau tie klusākie ir lielāki darīji. Pārlieku ekstravertie vairāk plātās kā dara.

Nu es esmu introverts cilveeks. Man gan neviens to nekad nav paarmetis. Ir gan reizes, kad tam vienkaarshi ir jaapaarkaapj paari, ja vienmeer buusi kluss un kautriigs, tik tieshaam nekur netiksi.

Laimiiga cilveeka noteikumi sabiedriibas aciis taadi ir - jaasmaida, jaakontakteejas ar citiem. Uz kluseetaaju cilveeki skataas ar aizdomaam, nevar zinaat, kas vinjam praataa, par ko domaa, kas ir par cilveeku.

Elizabete.

esmu arī tāda, laikam tāpēc arī šo tēmu uzsāku.

Man gan ir nācies dzirdēt dažus komentārus "kāpēc viņa tik maz runā", "runā!" (drauga tēvs ir teicis) un vispār šodien uzzināju ka vecāki draugam esot jautājuši kāpēc esmu tik mazrunīga.
Dažkārt neizprotu šo jautājumu. Ja cilvēks ir mazrunīgs tad viņš tāds ir un viņš tāds drīkst būt, tāpat kā pļāpātāji drīkst daudz pļāpāt.

Varbūt tas ir atkarīgs no cilvēkiem kurus satiec, daži pieņem ka cilvēki ir dažādi un tas ir normāli, ja kāds vairāk vai mazāk klusē, dažiem liekas ka tas ir dīvaini.

Nu jā, protams, uzreiz rodas jautājums, kāpēc tā, bet kāds tam sakars ar to, ka neko nesasniegs dzīvē?

Apple_pie

šo te esmu dzirdējusi no vairākiem, pat no saviem vecākiem. "Tie intravertie sēž maliņā nekā nedara"...nu es tā neteiktu. Intravertie cilvēki nodarbojas varbūt vieni paši ar dažādām interesēm un iet savu ceļu bez daudziem cilvēkiem sev apkārt un es to uzskatu par normālu.
Bet bieži esmu dzirdējusi izteicienus kā jau aprakstīju tēmā.

Pati gan esmu vairāk ekstraverta, bet daži no maniem draugiem ir diezgan intraverti. Es neteiktu, ka viņi neko nevar sasniegt, jo, ja cilvēks ir gudrs, tam ir mērķi, šķēršļus neredzu, vienīgi, liekas, ka viņiem vajag iedrošinājumu pārkāpt sev pāri, iziet mazliet no komforta zonas, nebaidīties no publiskām runām, pasākumiem, varbūt vairāk pastāvēt par sevi, - šajā ziņā vienmēr esmu centusies iedoršināt, jo ir cilvēki, kas mazrunību uztver kā nedrošību/nezināšanu, varbūt pat sava veida augstprātību. Žēl jau, ka tā, cilvēkiem taču var piemist dažāda daba, bet tā tas ir iegājies sabiedrībā - draudzīgāki, kontaktiem atvērtāki cilvēki ātrāk iekaro uzmanību, kamēr klusie citkārt netiek ņemti par pilnu.

Esmu intraverta un diezgan bieži sajūtu nosodījumu par savu mazrunīgumu. Tomēr neuzskatu, ka intravertums traucē ko sasniegt vai pastāvēt par sevi. Ekstravertie parasti sevi nepamatoti uzskata par pārākiem, bet man atkal viņu nemitīgā un bezsakarīgā tarkšķēšana krīt uz nerviem.

Es laikam esmu daļēji intraverta.. Pēc dabas esmu klusa, bet attiecīgajās situācijās varu būt arī skaļa. Esmu dzirdējusi to nosodošo attieksmi pret intravertajiem, arī to, ka viņi mazāk sasniegs. Sliktu attieksmi neatbalstu, bet tai izsišanās daļai piekrītu. Lielākoties cilvēkiem patīk atvērti, sabiedriski cilvēki. Sabiedrisks cilvēks atstās labāku iespaidu darba intervijā utt. Protams, ar darbiem intravertais cilvēks var sasniegt panākumus, viņi var būt gudrāki utt., bet es domāju, ka sevi labāk "pārdot" spēj ekstravertie un nereti tieši ar šo sevis pasniegšanas mākslu var sasniegt daudz.

citi kultivē priekšstatus, aizspriedumus par introvertiem cilvēkiem, bet man jājautā, vai Tu nekultivē kaut kādus priekšstatus par to, ko nozīmē "kaut ko sasniegt"? tas pats, kas ir laime... tās ir tikpat lielas sabiedrības problēmas, kas ļoti daudziem cilvēkiem liek justies nepilnvērtīgiem.
uzrunāja šis bloga ieraksts https://dgpyfrom.wordpress.com/2015/07/07/bet-ko-gribu-es/
vienkārši, bet daudziem ļoti vajadzīgi.
vispār jau cilvēkam, kurš iegūst lielāku pieredzi, iepazīst jaunus cilvēkus, likumsakarīgi vajadzētu kļūt arvien liberālākam, lauzt stereotipus, atmest aizspriedumus, kurus vide, kurā indivīds audzis, iedēstījusi, taču tik daudzi šādu pieredzi neiegūst, tai neļauj iedarboties, pretojas. liberāli būtu tas, ka arī to nevar pārmest.
arvien biežāk ir tā, ka nevaru ieņemt vienu nostāju kādā jautājumā, jo vienmēr būs pretarguments. kaut vai šis pats, ka sabiedrībai vajadzētu būt liberālai, bet pamatos nav liberāli likt kādam pieņemt noteiktu dzīves filozofiju, viņam ir tiesības būt neliberālam. tiesības būt neizglītotam, muļķīgam, skaļam, homoseksuālim, vienam no pūļa. jebkādam, kamēr viņš neapdraud citu drošību (un atkal jau ierobežojums).

te es piekasīšos, bet ja introvertums ir viena no jūsu raksturojošākām īpašībām, būtu jauki, ja iemācītos to rakstīt pareizi. :)

Es arī esmu tāda tipa cilvēks. Ikdienā komunicēju ar ļoti mazu cilvēku daļu, esmu izvēlējusies darbu, kurā nenotiek komunikācija ar cilvēkiem, man ir maz draugu, arī pasākumos dodu priekšroku mazai kompānijai, vairāk esmu klusētājs, ne runātājs. Personīgi man pašai tas savā ziņā patīk, taču tai pat laikā ir ļoti traucējis. Piemēram, nekad neesmu spējusi iejusties kolektīvā, jo vienmēr esmu stāvējusi kaut kur malā klusēdama, kamēr jaunie kolēģi sprieduši par to, cik iedomīga, neinteresanta esmu. Esmu neskaitāmas reizes strīdējusies ar nu jau bijušo draugu, kurš varēja kliegt pārskaities līdz baltkvēlei par to, ka viņam piegriezusies mana klusēšana, ka viņam kauns no manis, ka viņa draugu klātbūtnē man jārunā, nesaprotot to, ka es neesmu cilvēks, kurš spēj nepazīstamu cilvēku kompānijā runāt bez apstājas. Brīžiem ir skumji, ka patiešām ir cilvēki, kuri nesaprot to, ka cilvēki ir dažādi, ka ir tādi, kuri spēj būt kompānijas dvēseles, bet ir tādi, kuri izvēlēsies būt maliņā, klausīsies, bet nerunās bez apstājas.

Blanša

izteicu to, ko esmu dzirdējusi no citiem. Pat man tuvākie cilvēki ir man to teikuši un nekad nav gribējuši mani vienkārši pieņemt. Man patīk sava dzīve, patīk viss, izņemot situācijas kad sabiedrība liek man uz sevis paskatīties tā, ka man būtu jāsaprot ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Dažkārt gribas vienkārši dzīvot, nevienu neklausīties, dzīvot kā pašai patīk...

Ophelia

jā, tas noteikti ir nepatīkami, ja (bijušais) draugs kaut ko tādu saka. Blakus ir jābūt cilvēkam, kurš tevi saprot, nevis visu laku purina kāpēc gan tu nerunā. Esmu mēģinājusi visādās kompānijās sevi pārvarēt, runāt, iet kaut kur ar kādu satikties, runāt (to daru drīzāk lai atstātu sabiedriskāku iespaidu savam draugam un ģimenei) kaut man pašai to negribas un nav vajadzīgs.
Bet protams viss ir atkarīgs no cilvēkiem un tēmām par kurām iet runa. Mana drauga draugi ir vairāk vērsti uz sarunām par tehniku un sportu, tas kas mani nu galīgi neinteresē...manas filosofiskās tēmas, dzeja, cilvēki, pasaule drīzāk interesē vispār mazākumu. Un tā daudzu acīm palieku...klusā, nekā nevar pateikt, tāda un šitāda....

Ja problēma ir sarunu tēmās, tad tu vienkārši neesi atradusi īstos sarunbiedrus. Būtu iedomīgi domāt, ka esi bez maz vai vienīgā, kam interesē dzeja, filozofija un citas tādas tēmas. Piemēram, man apkārt ir daudz cilvēku, kam tas interesē. Atrodi šos cilvēkus attiecīgajos forumos, domubiedros, nodarbībās, pasākumos utt.

Man gan ir nācies dzirdēt dažus komentārus "kāpēc viņa tik maz runā", "runā!" (drauga tēvs ir teicis) un vispār šodien uzzināju ka vecāki draugam esot jautājuši kāpēc esmu tik mazrunīga.

es arī esmu klusa, kautrīga un introverta, un arī man vīramāte ir pārmetusi mazrunību, un zinu, ka vīra mātei tas sākumā ļoti neesot paticis, ka esmu tik klusa, lai gan, kas paradoksāli, viņas pašas dēls ir tāds pats klusētājs.
bet es piekritīšu viedoklim, ka ekstravertie bieži vien ir "ar muti Rīgā, ar darbiem aizkrāsnē", kamēr klusie lēnām, bet pamatīgi iet dzīvē uz priekšu un izkaro iecerēto.

Es esmu to dzirdējusi. Pati arī agrāk biju ļoti introverta un klusa. Tas ļoti mainījās, protams, man joprojām vajag dažreiz klusumu un pabūt vienai, bet tai pašā laikā vairs nevaru iedomāties dzīvi bez cilvēkiem sev apkārt. Viss mainījās, kad kļuvu sabiedriski aktīva.

Nū, klusēšana un kautrība nav tas pats, kas introversija :)

Es esmu ļoti izteikti introverta, vienpate, dievinu būt viena augām dienām, ļoti reti kad ir patiesa vēlme kaut kur iet un kādu satikt, bet darba intervijās u.tml. man ir ļoti viegli sarunāties ar cilvēkiem, publiska runāšana patīk, iepazīties ar jauniem cilvēkiem ir viegli, lai gan reti kad patīkami. Protams, šādas lietas varu izturēt ļoti īslaicīgi, jo paņem daudz enerģijas. 30min intervijā varu mierīgi atstāt ekstroverta cilvēka iespaidu, kamēr 8h darba dienā nu galīgi ne.

Tāpat mans draugs ir izteikti introverts, bet strādā ar klientiem, un ļoti daudz ar viņiem runā, par viņu dzīvēm u.tml. Atšķirība tikai tā, ka viņu tās sarunas nogurdina un dzen stresā, kamēr viņa ekstravertie kolēģi dievina sarunāties un vēl arī pēc darba iet satikties ar cilvēkiem.

Par to, cik daudz introverti var sasniegt - viss atkarīgs no paša mākas izvēlēties sev lauciņu. Ja izvēlas tādu, kur viss balstās komunikācijā ar cilvēkiem, tad cilvēks pats būs izdarījis sev lāča pakalpojumu, bet nekas neiespējams nav. Social skills var iemācīties, vajag tikai pārtraukt sev atkārtot ''es esmu introverts, neprotu un negribu ne ar vienu runāt.''

Tad man droši vien tā kautrība būs vairāk traucējusi kādreiz. Pēc testiem sanāku pa vidu.