ideāla dzīve?

19

Reģ: 13.08.2015

Līdz šim ar vīriešiem nekad neesmu īsti tikusies. Reizēm randiņoju, reizēm tikos seksam. Man bija labi vienai un negribēju tērēt attiecībām laiku.

Pirms aptuveni gada kāds toreiz nepazīstams vīrietis uzaicināja satikties, un tā nu sanāca, ka iemīlējāmies. Man 24 gadi, viņam 26. Šobrīd viņš mani ir jau bildinājis, kāzas gan plānojam tikai pēc gadiem 2. Viņš grib arī bērnus, bet pēc gadiem 7-10, es īsti ne, bet nezinu, kā manas domas var mainīties pēc tik daudziem gadiem.

Vīrietis ideāls. Pilnīgs džentlmenis, ļoti cēls raksturs, ir dienējis, dziedājis operas, studējis teātra režiju, publicējis dzeju, šobrīd veiksmīgs biznesmenis. Talants uz pilnīgi visu. Viņam arī bija iespēja talantus attīstīt, jo tēvs miljonārs. Domāju, ja pametīšu viņu, tad visus nākamos salīdzināšu ar viņu, un neviens nekad vairs nebūs gana labs.

Dzīve it kā kļūst ideāla... Brīnišķīgs vīrietis, ģimene, utt. Bet man ir ļoti žēl zaudētās brīvības, tā, ka atbildu tikai sev un tikai par sevi, daru, ko un kā vēlos, laiku veltu tikai sev. Šobrīd savām lietām vairs īsti nav laika, jūtos iesprostota viņa sapņos. Laikam gribu dzīvot viena, nezinu. No otras puses baidos, ka viņa pamešanu nožēlošu visu atlikušo mūžu.

Nezinu, ko darīt :-( Visu laiku tikai maļu šīs domas pa galvu, bet jēdzīgi risinājumi nenāk prātā.

0
0

14.08.2015 13:03 |

schoco

1496

Reģ: 21.03.2009

Uzēd labāk kūciņu.

0
0

14.08.2015 13:05 |

zazy1

249

Reģ: 30.07.2015

laikam kaut kas īsti nav, ja jau spēj iedomāties domu par pamešanu.

Vai arī vienkārši pastāsti savam topošajam, cik svarīga Tev ir brīvība, brīvais laiks, savas lietas. Ka pārāk saplānojot Tavu dzīvi, Tu nejūties savā ādā. Ka gribi visu brīvāk un spontānāk.

Es domāju, ka cilvēki, kas radīti viens otram caur komukikāciju var atrisināt visu.

Man liekas, ka vispār daudzas problēmas var atrisināt komunicējot. ir vajadzīgas sarunas, jo reti, kuram ir spējas nolasīt otra cilvēka domas un sajūtas. Otrs nevar ielīst Jūsu ādā.
Varbūt viņš reāli zin, ka Tev vajag sava veida brīvību, bet līdz galam neapzinās kā to nodrošināt.

Izdomā ideālu variantu, kā apvienot ģimenes dvībi ar brīvību un būs Tev ideāla dzīve.

0
0

14.08.2015 13:13 |

zazy1

249

Reģ: 30.07.2015

tas ir - caur komunikāciju.. :D

0
0

14.08.2015 13:14 |

frivolous_

638

Reģ: 29.01.2009

nedomāju, ka tas ir tik vienkārši -

laikam kaut kas īsti nav, ja jau spēj iedomāties domu par pamešanu.

domas un šaubas (par visu) ir, manuprāt, pilnīgi normāla parādība. Būtiskāk par faktu, ka analizē attiecības ir secinājumi, pie kā nonac. Ja Tu jūsu attiecības novērtē un apzinies to sekmīgumu, muļķīgi ir ko čakarēt ar spēcīgiem apgalvojumiem (par to, ka vēlies dzīvi viena). Pieļauju, ka runājot vari atgādināt viņam par kādu savu sapņu eksistenci un darboties to labā; sākot ar laiku, ko velti tiem viena. Tas nebūt nenozīmē, ka attiecības pasliktināsies.
Mani māca līdzīga tipa pārdomas, jo esmu gana liela vienpate un 'better off alone'. Bet cilveks jau nav vientuļa sala, attiecības ir jāveido :D Pēc sarunas, ka 'sekoju viņa mērķiem, savus pametot novārtā' sāku reālu darbību savu īstenošanai. Pēc šī - viņš mani un to laiku, ko veltu viņam novērtē krietni vairāk.
Veiksmi jums!

0
0

14.08.2015 13:19 |

frivolous_

638

Reģ: 29.01.2009

Par piemo citātu - doma tāda, ka tas vien, ka rodas jautājumi un šaubas - kā būtu ja būtu - nenozīmē, ka cilvēki nav 'īstie' viens otram vai jūtas būu mazāk nozīmīgas kā tiem, kam rozā brilles ilgst gadiem. Ir ļaudis, kas šaubās par teju visu. Pazīstu (un pati esmu) viens no tiem, kas 'izvaicā' visu - sākot ar savu lēmumu argumentāciju. paturpinot ar esošo politisko sistēmu jēdzīgumu un beidzot ar reliģiju interpretāciju un visumu (un to, kā mēs to uztveram :D).
Šaubas ir lielisks iemesls analīzei, un izdarot secinājumus, vieglāk izkristalizēt rīcības plānu balstītu uz kādiem iemesliem, ne mirkļa garstāvokļa vai emocionālā stāvokļa.

0
0

14.08.2015 13:25 |

randoms

19

Reģ: 13.08.2015

Zazy, jā, runājuši esam daudz :) Stāstīju viņam arī, ka pēc gada gribu visu pamest un uz ilgu laiku aizbraukt uz kādu nomaļu vietu, uz kādiem laukiem, vienkārši dzīvot tur, bez darba, nodarboties tikai ar savām interesēm. Un viņš piekrita braukt ar mani, teica, ka pats vienmēr to pašu ir gribējis, tikai gaidījis labu izdevību.

It kā lieliski, ka pat šādās lietās mēs domājam vienādi, bet... Man prieks par aizbraukšanu ir diezgan lielā mērā zudis, jo traucē tā apziņa, ka blakus vienmēr būs otrs cilvēks. Es vienkārši gribu būt viena, darīt savas lietas, ŗēkināties tikai ar sevi. Gribu savu brīvību un neatkarību atpakaļ.

Grūti izskaidrot, bet man ir sajūta, ka vienkārši neesmu radīta standarta dzīvei, un man ir jāiet savs ceļš, kas varbūt ir sliktāks par standartu, bet vismaz es nebūšu sevi nodevusi.

Frivolous, kā tev ir izdevies pierast pie tā, ka vairs nevari būt vienpate? Man grūti ar to samierināties.

0
0

14.08.2015 13:28 |

Paris

262

Reģ: 27.03.2012

Pēc 7 gadiem Tev būs 31, pēc 10 - 34. Ja tagad izšķirsies no šī cilvēka, un domā, ka labāku neatradīsi - kādēļ to darīt? Kas ir tas, kas Tevi tik traki ierobežo? Manuprāt, brīvību var stingri ierobežot tikai bērns. Kpēc radīt problēmas, kur to nav?

Es tik ļoti tā vēlētos... Bet manam vīrietim visu vajag tagad - tagad laulības, tagad bērnu :-/ Es varētu čīkstēt par brīvību, bet nu Tavā gadījumā - varbūt vienkārši viņš nav īstais un viss?

0
0

14.08.2015 13:31 |

randoms

19

Reģ: 13.08.2015

Ja tagad izšķirsies no šī cilvēka, un domā, ka labāku neatradīsi - kādēļ to darīt? Kas ir tas, kas Tevi tik traki ierobežo?

Heh, šos jautājumus es sev uzdodu katru dienu :)

Uz pirmo varu atbildēt tikai tā, ka varbūt man labāk būtu dzīvot vienai. Laikam esmu vienpate, neko nevaru tur padarīt, gribas būt vienai. Tajā pašā laikā, kad biju viena, sapņoju, ka reiz varētu satikt vīrieti kaut uz pusi tik labu, kāds ir pašreizējais. Varbūt daudz par agru viņu satiku...

Uz otro ir vēl grūtāk atbildēt... Ierobežo laikam tas, ka blakus ir otrs cilvēks, un viņam ir savas domas un vajadzības, un vakaros viņš grib būt ar mani, kamēr agrāk es varēju lasīt līdz pusnaktij, un brīvdienās viņš grib būt ar mani, kamēr agrāk es varēju rakstīt no celšanās līdz gulētiešanai. Dzīvoju varbūt ļoti monotonu dzīvi, bet mani tā ļoti apmierināja, jo bija produktīva. Tagad esmu laimīga, agrāk nebiju, bet tajā pašā laikā nospiež doma, ka neko prātīgu nedaru.

0
0

14.08.2015 13:37 |

zazy1

249

Reģ: 30.07.2015

frivolous_- es piekrītu. Šaubas ir normāla parādība. Un šajā gadījumā savā komentārā nebiju domājusi -ka, kaut kas nav tā ( nav īsti viens otram) attiecību ziņā.

Piem, pēc nākamā autores komentāra ir pilnīgi skaidrs, ka viņa vienkārši grib būt viena. Un šajā gadījumā, man liekas, pat nav īsti svarīgi, cik ideāls ir cilvēks blakus. Viņa vienkārši ir tāds cilvēka tips, kas vēlas būt viena.

Vai nu viņai ir šāda dzīves pieredze jāizdzīvo, lai vnk zinātu, kā tas ir - būt pilnīgi vienai. Vai arī viņai ir jālauž sevi un jāmācās dzīvot kopā ar kādu, maksimāli nezaudējot savu ES.

Šajā gadījumā, būtu ļoti muļķīgi izbeigt teju vai ideālas attiecības, ja cilvēks ir patīkams un mīļš viņai.

Labāk, tad esot kopā aizbrauc uz tiem laukiem viena. Pavadi tur kādus 3 mēnešus, nekontaktējies ar viņu, izbaudi to vientulību, un tad atgriezies pie viņa un dzīvojiet laimīgi līdz mūža galam :)

0
0

14.08.2015 13:40 |

randoms

19

Reģ: 13.08.2015

Varbūt esat redzējušas ''Akmeņi manās kabatās,'' Baumanes animāciju par viņas depresiju. Viņa teica ko līdzīgu, ka bija gribējusi būt brīva un neatkarīga, bet iemīlējās un apprecējās (kādos 23 gados). Ne pie kā laba tas neveda, tikai pie dziļas depresijas un šķiršanās. Kaut kāda man ir sajūta, ka man var sanākt līdzīgi. Šķiet, ka sievietei laulības ir būris, ja nu vienīgi viņa tiešām ir ļoti uz ģimeni orientēta.

0
0

14.08.2015 13:41 |

frivolous_

638

Reģ: 29.01.2009

randoms - es viņam esmu pateiksui, ka man vajag laiku sev lai justos piepildīta. Bez citiem cilvēkiem, un tam nav saistība ar to, ka negribu tieši viņu (kā nereti to vīrieši uztver). Un tad nu 'aizmūku' kkur vai pavadu laiku citā mājas galā tā arī pasakot, ka vajag 4 h lai padzīvotos ar sevi vien.. Studio tipa dzīvoklītī tā būtu (un bija) problēma, dzīvojamajai platībai arī ir nozīme - nebēgsi taču no savām mājām. Esmu ļoti spītīgs radījums, bet tā nebūt nav laba iezīme (manuprāt), tādēļ ar to strādāju - savu personību veidojam paši un mūsu ieradumi. Tas nenozīmē, ka jākļūst par kādu 'pakalpīgu bezmugurkaula radījumu' tiklīdz pieklusina spītu; es to novirzu citās sfērās - akadēmiskās ambīcijas, sports, diskusijas ar interesantiem ļaudīm.

Man vienkārši šķiet, ka koncepts par 'īsto' un vienīgo ir pārmēru glorificēts. Jebkura veida attiecības ir - lielākā vai mazākā mērā - kompromiss. Ir cilveki, kam mīlestība ir - blīkš blākš un līdz kapa malai; bet ir arī tādi, kam tā aug ar gadiem. Vai viena būtu 'sliktāka' par otru? Nē. Tas emociju kopums katram veidojas no citiem parametriem, dažādās prioritāšu secībās. Sekojoši - ir vērts paanalizēt, ko un kā sacīt otram, lai (lieki) nesāpinatu.

0
0

14.08.2015 13:45 |

Paris

262

Reģ: 27.03.2012

Šķiet, ka sievietei laulības ir būris, ja nu vienīgi viņa tiešām ir ļoti uz ģimeni orientēta.

Iesaku panalizēt, no kurienes ir tādi uzskati. Kā ir veidojušās attiecības Tavu vecāku dzīvē, tuvienieku un izdarīt secinājumus. Varbūt ir vērts pacīnīties ar bailēm un neatteikties no laba cilvēka, jo tādu var nebūt daudz mūsu dzīvēs.

0
0

14.08.2015 13:46 |

sharmantaa

2288

Reģ: 10.02.2013

randoms- tu tā domā tagad, kad pieaugsi, tad domāsi savādāk. Bet ja tagad šo iespēju pazaudēsi, tad vēlāk nespēsi pat gribot atgūt. Cik tad ilgi plāno visu savu dzīvi vienmēr būt viena? Tev nepatīk atbalsts un ka zini - vari uz kādu paļauties? Bet nu, man liekas, ka tā kā domā tagad tu, tā domā lielākā daļa cilvēku, kas vēl nav padzīvojuši ar kādu citu kopā.

0
0

14.08.2015 13:46 |

frivolous_

638

Reģ: 29.01.2009

Miskūzi dāmas (un k-gi). Šķībi pirksti un neesošs kļūdu ķērājs.

zazy1 - Jā. Mani gan nepamet sajūta, ka autori tomēr šaubās par to, ka patiešām grib būt pavisam viena. Tiltus pavisam nodedzināt ir itin viegli .. sekojoši - tapat kā Tu - iesaku sarunu + mēģinājumu dabūt vairāk personīgās telpas un laika, joprojām esot attiecībās. Ja šis neliek justies ne par kripatu piepildītākai, tad pārliecība par tiltu dedzināšanu būs mazāk šaubu pārņemta.

0
0

14.08.2015 13:50 |

Lollipop♡

3903

Reģ: 03.03.2015

Viņš izklausās pēc ideāla cilvēka, bet viņš nav tavs cilvēks. Tev pietrūkst tavas brīvības, bet kas šo tavu brīvību ierobežo, esot attiecībās? Vienīgais ierobežojums, par kuru es varu iedomāties, ir gulēt pa labi un pa kreisi. Šajā gadījumā tas neizklausās aktuāli. Viss pārējais ir tikai attiecību veidošanas rezultāts. Tu minēji, ka esot vienai (un relatīvi brīvai), tu juties vientuļi un ilgojies pēc sava cilvēka. Tātad tavs cilvēks ir tas, kura klātbūtnē tu jūties brīvi, vari brīvi nodarboties ar lietām, kas tev patīk, bet just kopības sajūtu. Tev nav jāzaudē sevi, savus sapņus un mērķus otra cilvēka labā. Šajā situācijā zemtekstā lasu to, ka vīrietis ar savu radošo enerģiju pielīp tev, smacē tevi, nomāc tavu radošumu. Viņš nav tavs cilvēks. Kad satiksi varbūt ne tik perfektu vīrieti, bet kura klātbūtnē tu varēsi būt tu pati un justies brīva, tomēr pasargāta un mīlēta, tas būs tavs cilvēks.

0
0

14.08.2015 14:01 |

Euclid

35306

Reģ: 11.02.2015

Mazliet saprotamas sajūtas, bet ne tik koncentrētā formā :)

Vai vismaz neliels risinājums nevarētu būt tāds, ka vienojaties par konkrētām dienām, nedēļas nogalēm, kad drīksti būt viena pati? Atvilkt elpu, pabūt vienatnē un ne ar vienu nerēķināties?

0
0

14.08.2015 14:05 |

^^2

1603

Reģ: 22.06.2012

Es arī esmu cilvēks, kam ik pa laikam vajag pabūt ar sevi un sakārtot iekšējos plauktus ..

Vienmēr esmu centies izrunāt to ar savu otru pusīti un kaut kā ir sanācis vienoties, protams, ejot uz kompromisu. Galvenais, lai otrs cilvēks jūtas mīlēts un netiek apdraudēts ar šīm "būšanām vienatnē". Tāpat būtu lieliski, ja Tavam draugam ir hobijs vai vairāki, kas viņam paņem laiku, kurā Tu vari būt vienatnē. Sliktākajā gadījumā var izsūtīt pie vecmāmiņas/vecākiem or something ..

Bet, ja esi laimīga kopā ar viņu, tad apzinies to, ka arī Tev ir jāiet uz kompromisiem jūsu abu dēļ. Tāpat ir iespējams sevi "pārprogrammēt" daļēji .. ja tik bieži neatgādināsi sev, cik ļoti gribi būt viena, un biežāk atgādināsi sev, cik labi jūties kopā ar viņu, tad situācija var mainīties :) Vēl var mēģināt viņam tik ļoti pielipt, ka viņam pašam gribēsies atpūtu no Tevis .. vismaz uzskatāmi parādīt viņam, kā jūties Tu :)

Tas tā - pāris idejas eksperimentiem :) Bet aiziet no attiecībām vienmēr var paspēt! Šo lēmumu gan nesasteidz.

0
0

14.08.2015 15:05 |

cormeum

16391

Reģ: 09.10.2011

Vai Tu viņu mīli?

0
0

14.08.2015 18:01 |

Story

6040

Reģ: 09.03.2012

Bet man ir ļoti žēl zaudētās brīvības, tā, ka atbildu tikai sev un tikai par sevi, daru, ko un kā vēlos, laiku veltu tikai sev. Šobrīd savām lietām vairs īsti nav laika, jūtos iesprostota viņa sapņos.

Nu vins tev nelauj ar savaam lietaam nodarboties? Aizliedz?

0
0

14.08.2015 18:03 |

Beibe.Marta

7682

Reģ: 31.01.2013

vaina nav virieti, vaina ir tevi. ari esot attiecibas ir jamak izbrivet laiks sev, savam hobijam, draudzenem vai kaut elementarai dienai vienatnee. nebutu sis virietis, buu cits un tev tapat nebutu labi jo tu neesi nosprauusi robezas.

ari es agrak biju kaa salipusi ar savejo, bet ar laiku naca apskaidriba, ka tas nav ne veseligi, ne vajadzigi. man nav problem sakramet somu un aizbraukt u dienam divam, trim paciemoties. eju balleties ar draudzenem bez vina blakus, baukaju ciemos, pie manis brauc.

ja runa ir par brivibu, tiekos ar ko gribu, gulu ar ko gribu, tas ir pavisam cits stasts.

0
0

15.08.2015 10:11 |

Pievieno savu komentāru

Dieviete sarunas

Aptauja

Lietotāji online (46)