Kapu kopšana

Nu, musu ginene ir diezgan liels kapu kults. Man jau tiesam ir apnikusi ta kapu brauksana, krumi griesana, puku stadisana utt.
Jau esmu visurm pateikusi, ja kas, lai kaisa mani udeni, jo negribu, ka kadam tas ir slogs.

Piekritu Kristai kopumaa.
Taa kaa manas saknes ari ir Latgalee,tad ir ka Vatsons saka. Baac, nu smiekligi no malas izklausaas par to raksta izveidoshanu. Tagad ari bijaam un pasutijam omes maasai pieminekli. Vai,kaada epopeja no manas vecmammas puses! Bet ko var gribeet,ja kapusvetki ir gada notikums,kur izraadiit jaunaako kas nu kuram ir.
Pati ari visu beenibu tiku vesta uz kapiem. Jaa,ir ieaudzinats,ka jaakopj kaps, bet daru to pieklajibas pec taapat. Nerunaju par tuvakajiem, ko pazinu dziivee,tiesham tuviem,bet piemeram omes mamma.. Nu nepazinu es vinju,nezinu,kaada vina bija.. Man taa kapa vieta ir tikai dobe..

Es personiigi atbalstu amerikaanju tipa kapavietas. Kapseetas iipashnieki uztur zaalaaju kaartiibaa, gjimene tikai atnaak nolikt pukjes un atceraas aizgaajusho. Manaas aciis tai ir jaabuut atceres vietai, nevis daarzkopiibas laucinjam. Neizprotu sho kultu un nekad neesmu izpratusi.

++

Kopš tēta nāves es kapos jūtos ļoti slikti, tāpēc bieži tur nerādos. Mammai dažkārt tad šķiet, ka man ir vienalga par tēti, neesmu mīlējusi, utt, bet tās ir muļķības. Tieši otrādi, jo nevaru aiziet un nesākt raudāt. Pat šobrīd, iedomājoties vien, asaras ir acīs. Uzskatu, ka ir jāsakopj, protams, bet ne jau arī tā, ka katru nedēļu speciāli jābrauc, ja dzīvo tālu. Tad jau labāk noalgot kādu cilvēku uz vietas, un aizbraukt ik pa laikam apraudzīt.

Kapu svētku kultūra man nav izprotama un uz tādiem arī neeju.

Ja šiem vecajiem cilvēkiem butu vairak dzīvo cilveku ar ko socializēties, berni un mazbērni, tad mazāk vajadzētu kapos katru nedēļu nezāles ravēt un izdomāt kapu rakstus ko smiltis atstāt. Viniem vienkārši nav ko darīt un par ko domāt. Dārgas bēres diemžēl nav tikai Latvijas realitāte, citur kur bēres ir pat vel dārgākas nav tomēr tada kapu kultūra. Iespējams tāpēc ka cilvēkiem ir labākas attiecības ar berniem un vairak naudas ceļošanai, nūjošanai, dzīvoklim jūras krastā un citam izklaidēm.
Bērēm vajadzētu tādam ko katrs var atļauties, jo lētākas jo labak. Es negribu ka maniem berniem berniem par manu apbedīšanu ir jāmaksā vairaki tūkstoši, pašreiz tie butu pats minimums 5000 euro. Kapec aiziešana no šīs dzīves ir dārgāka kā nākšana pasaulē?

Tā kā bēru izdevumi ir diezgan lieli, varu saprast šo "nāves kultu" ar gatavošanos..
Turklāt Latvijas pensionāri ar draudzenēm nevar atļauties apceļot citas valstis vai vietējos restorānus..nākas socializēties kapiņos, kur apglabāti tuvinieki..

+1

Tā kā bēru izdevumi ir diezgan lieli, varu saprast šo "nāves kultu" ar gatavošanos..
Turklāt Latvijas pensionāri ar draudzenēm nevar atļauties apceļot citas valstis vai vietējos restorānus..nākas socializēties kapiņos, kur apglabāti tuvinieki..

Jā, labi, jūs te sūdzaties par to, kāpēc nav kā amerikāņu filmās. Pirmkārt, te ir Latvija un, otrkārt, kapi jau no paša sākuma šeit tika veidoti tādi, kādi viņi ir. Lai pārtaisītu uz amerikāņu versiju, vajadzētu ento naudu, bet dažām pašvaldībām pat žogu ap kapiem grūti sataisīt, lai zvēri neskrien kapu teritorijā. Tagad visām omēr prasīsiet, lai stāda mauriņus? Būs labs skats pie mūsu kapu izkārtojuma. Kapi ir jākopj, lai tie neaizaugtu, lai tava tuvinieka mūžamājas netiktu atņemtas un pa virsu netiktu apglabāts kāds svešinieks. Tik daudz cieņas tak var izrādīt?

Krista jau arī te sāk pārspīlēt. Jā, agrāk, senos laikos, gandrīz katrā mājā varēja atrast zārku, cilvēki zināja, ka tas notiks kaut kad, tādēļ gatavojās laicīgi. Jūs maz ziniet, kādas naudas aiziet par cilvēka apbedīšanu? Un nevajag teikt, ka tajā brīdī aizmirst par mirušo. Tad visvairāk cenšas izdarīt tā, lai, ja nu tomēr tā dvēsele visu jūt un redz, lai pēdējās atvadas nebūtu pa prosto miskastē.

Vai tad tos vecos cilvēkus ar nevar saprast no vienas puses, viņiem tajos kapos vairāk draugi/radi ir nekā dzīvajos diemžēl un jo vecāks paliek jo mazāk tie dzīvie.

Mana ome un viņas māsa bija kā aptrakušas uz kapu kopšanu, cik pazīstu citas vecas sievietes tās ir tieši tādas pašas. Bērnība man mūždien bija jābrauc lidzi kapus apkopt kas mani nenormāli garlaikoja un jautrākais moments bija kapu apstaigāšanu un appētīšana kuras kapu vietas ir koptas un kuras ne tik, kādi kapakmeņi uzlikti, cik svaigas puķes.
Atstājot mūsu ģimenes kapa vietu, ome sausajās, baltajās smiltis kas bija apkārt kapu vietām ar mazu grābeklīti visapkārt izveidoja rakstu, raksti viņai bija dažādi- skujiņas, svītru rūtiņas un tada gara. Pec laika atnākot uz kapu vietu ome mēģināja izzilet vai viņas iepriekš atstātajā raksta ir atstātas pēdas vai nav (vai kāds ir bijis vai nē).

Latvieshiem vispaar ir naaves kults. Naaves dienai gatavojaas gadiem ilgi, iekraaj naudu prieksh labaaka zaarka, beereem, domaa ko vilks un kaada muuzika skanees. Peec tam cer, ka ieriikos kaa jau te teica, botaanisko daarzu un radi pavadiis nedeeljas nogales, kashaajot kapu. Arii mana vecmaaminja aktiivi darbojaas savulaik kapu rushinaashanas procesaa. Gaaja pat slima ar temperatuuru lai tik radi nepadomaa ka vinja ir palaidusies.
Es personiigi atbalstu amerikaanju tipa kapavietas. Kapseetas iipashnieki uztur zaalaaju kaartiibaa, gjimene tikai atnaak nolikt pukjes un atceraas aizgaajusho. Manaas aciis tai ir jaabuut atceres vietai, nevis daarzkopiibas laucinjam. Neizprotu sho kultu un nekad neesmu izpratusi.

Lai gan pati esmu augusi Vidzemē, tomēr dzimtas saknes ir no Latgales. Latgalē kapu kultūra ir stipri savādāka kā Vidzemē, bet kopš bērnības esmu audzināta kopt kapus. To arī labprāt daru un mācīšu arī saviem bērniem. Man kapu svētki un svecīšu vakars ir obligāts pasākums katru gadu, sajūtas ir skumjas, taču tai pat laikā ir tāda mierīga sajūta. Un ir iespēja satikt tālos radus.

Jā, uzskatu, ka kapi ir jākopj, to arī daru!
Man patīk sajūta pēc kapu apmeklējuma - tiiik viegli, it kā bijusi atkalsatikšanās ar tuvajiem.

Man liekas, ka Latvijā ar tiem kapiem vispār kaut kāda briesmīgi pārspīlēta padarīšana.

man šķiet šis vairāk attiecas uz vecākiem cilvēkiem...
Vismaz mana ome katru nedēļu grib apmeklēt kapus, pati jau protams kad nevar tad sūta dēlu vai meitu, jo izravēt vajag, puķītes apliet utt.

Pati uz kapiem gāju tikai bērnībā, kad mamma viena pati negribēja iet, bet palīgu vajadzēja.

Rupejieties par dzivu , mirusajam jau vairs nevajadzes - nu kka ta tur bij.

"Rupejieties par dzivu cilveku , ne mirusu" - kka ta vestija kads sakamvards. TAS nebuut nenozime, ka par kapiem nav jarupejas - ir.. Kas man nepatik, ir tie pieminekli ,greznie solinu un kapavietas parversanu par kkadu makslu, diezgan ienesigs bizness no vienas puses.

Par tiem amerikāņu kapiem un omēm runājot, tas man atgādina kā nesen, kad mana ome bija ciemos un bijām staigāties, nostaigājam gar garāmesošo kapsētu un mana ome metās fotografēt kapus. Rādīšot draudzenēm kā viņasprāt jāizskatās smukiem kapiem - bez samtenēm un skujām. Turpat nolūkojām ideju opja kapakmenim (nākošgad jāliek) ar svečturīti iekšā un nosmējām, ka šis varētu sākt jaunu modes apvērsumu mūsu vietējā lauku kapsētā. Un omīte man izstāstīja, ko viņa grib un es viņai kā es par to jūtos. Tās sarunas nekad nav vieglas, bet man prieks, ka mēs par to parunājām. Ome attēlā gan nav manējā :-D

Vistrakāk ir ar veciem cilvēkiem, kuri dzīvo vieni. Tad katru nedēļu ir kreņķi par to kā izskatās kapi vai kā tur vajag iestādīt jaunas puķes vai vēl nez ko un tiek apgrūtināti viņu bērni.

Mana vecmāmiņa mīlēja vectēvu, viņa ļoti pārdzīvoja vīra aiziešanu.. Lieki piebilst, ka katru nedēļu devās uz kapiem, rūpējās par tiem, stādīja puķītes, grāba utt. Bet var jau saprast..

Man liekas, ka Latvijā ar tiem kapiem vispār kaut kāda briesmīgi pārspīlēta padarīšana. Visā tajā piemiņas vietas apkopšanas un iekārtošana procesā bieži tiek aizmirsts tas cilvēks, kas tur guļ un sanāk uz kapiem braukt strādāt nevis pieminēt un atcerēties kādu.

Vistrakāk ir ar veciem cilvēkiem, kuri dzīvo vieni. Tad katru nedēļu ir kreņķi par to kā izskatās kapi vai kā tur vajag iestādīt jaunas puķes vai vēl nez ko un tiek apgrūtināti viņu bērni. Vēl jo trakāk, ja kapi citā pilsētā.

Mūsu ģimenē visi dēļ šīs omīšu kapu epopejas ir izdomājuši, ka ir par kremēšanu.

Vēl man ļoti labs variants liekas kā filmās rāda - amerikāņu stila kapi kur ir kapakmens un zaļš mauriņš. Ja grib var aiznest puķīti, bet nekā lieka. Tad tiešām paliek laiks atcerēties mirušo un nav nekādu muļķīgu pienākumu pret aizgājušu cilvēku. Kapu zālīti visos kapos smuki nopļauj kapu uzturētājs un visiem viss ir labi - kāpa vieta sakopta un nekā lieka.

man nav grúti páris reizes gadá veltít 1-2 stundas lai sakoptu kapus, kur apglabáti man tuvie cilvéki. atskiríbá no radiniekiem es un mamma neredzam tajá baigo problému. ir tádi radí, (apbedíto bérni,tátad tuváki radi neká es un mamma) kas glíti sapucéjas un uz kapiem atnák tikai kapsvétku diená viená laiká ar mácítáju, pirms tam nemaz nepaintereséjoties vai nav jásakopj :D tad jau labák vispár neietu.