Kopš tēta nāves es kapos jūtos ļoti slikti, tāpēc bieži tur nerādos. Mammai dažkārt tad šķiet, ka man ir vienalga par tēti, neesmu mīlējusi, utt, bet tās ir muļķības. Tieši otrādi, jo nevaru aiziet un nesākt raudāt. Pat šobrīd, iedomājoties vien, asaras ir acīs. Uzskatu, ka ir jāsakopj, protams, bet ne jau arī tā, ka katru nedēļu speciāli jābrauc, ja dzīvo tālu. Tad jau labāk noalgot kādu cilvēku uz vietas, un aizbraukt ik pa laikam apraudzīt.
Kapu svētku kultūra man nav izprotama un uz tādiem arī neeju.