Kapu kopšana

Man tas viss liekas pārspīlēti.

Man tas jau no agras bērnības ir parādīts, ka kapi ir jākopj - nav jau jātaisa nez kāds mūža dārzs, bet tur atdusas tuvi un mīļi cilvēki. Nezinu, kad paskatos uz citiem kapiem apkārt un tie nav sakopti, liekas, ka viņiem nav tuvinieku, ka ir aizmirsti cilvēki. Arī citur aiznes uz kapiņiem puķes, tas jau nav tikai Latvijā. Protams, tagad kādu laiku nav būts, jo nedzīvoju tuvumā, bet ir, kas kapiņus apkopj. Ja nebūtu, tad noteikti reizi mēnesī brauktu.

Jā, atbalstu. Nav jāpārspīlē ar puķēm visās varavīksnes krāsās, bet elementāri apkopt kapu, aizbraukt kaut kādas 2-3x gadā - tam nevajadzētu sagādāt milzum daudz problēmu. Man kapi saistās ar piemiņas vietu sev tuviem cilvēkiem.

Pilnīgi piekrītu L..
Arī man no agras bērnības mācīts,ja jākopj kapiņi.
Ne jau pārspīlēti,bet jākopj.

Protams, ka kapi jākopj. Iipashi, ja tur apglabaats kaads tuvs cilveeks. Nesakopta kapu kopinja man uzreiz liek iedomaaties, ka neviens sho cilveeku nav miileejis un neatceras par vinju.

Man tas jau no agras bērnības ir parādīts, ka kapi ir jākopj

Jā, man arī tas viss ir jau bērnībā parādīts. Turpretī, manai māsīcai un brālēnam tas nav rādīts, tāpēc kapi principā viņiem šķiet stulbi un tas liekais apgrūtinājums.

Uzskatu, ka jā. Protams, ka saprāta robežās, mums ģimenes kapi vienmēr ir sakopti. Viss pa vienkāršo, smukas maliņas, grants, apstādījumos zemi krūmiņi un virs pašām kapu kopām kkādas mūžzaļās, pa zemi augošās puķes. Ja ir atbilstošs gadījums, tad noliek arī puķes un kādu svecīti. To botānisko dārzu audzēšanu kapos īsti neatbalstu. Lai gan, ja mirušie ir vienīgie, kas cilvēkam ir palicis, tad lai jau tiek tā pušķošana un kopšana. Vienīgais man tās košās mākslīgās puķes nepatīk, izskatās kkā prasti.

Es aizeju reizi pāris mēnešos, nogrābju skujas un sakritušās lapas, apgriežu efejas, iededzu svecītes un padomāju par to cilvēciņu. Tad sirdī uzreiz tāds miers ienāk. Kapu svētkos desu uz kapu kopiņas neeju grauzt.

Arī es uzskatu, ka kapi ir jākopj. Tomēr manā pieredzē ir visai daudz negatīvu gadījumu, kad cilvēki kapu kopšanu uzskata par kaut kādu īpašu zīmi, ka, redz "es taču mīlēju viņus vairāk nekā Jūs", un kopj kapiņus tikai aiz tā vien, lai pārējo radu acīs izskatītos labāk un paspodrinātu spalvas..

Tajā forumā autorei teksts

diena pagalam un garastāvoklis pagalam.

Viņai par savu mātes kapu arī tā domā/domās? Pretīgi..
Kā var būt kkas pagalam, ja ej pie mīļā cilvēka? Nekas ūber kruts nav jādara, aizej sakop, pasēdi, padomā, parunā un atpakaļ uz mājām.

Kapu svētkus es neapmeklēju, bet mēs ar ģimeni vienmēr ejam tuvinieku kapus apkopt jau kopš es maza biju.Godīgi sakot man pat patīk to darīt jo patīk arī tā doma ka klusumā ar to tuvo cilvēku tā kā var parunāties, padomāt par viņu un vieglāk paliek.

Mums ģimenē pieņemt ka pat tuvi draugi aiziet uz kapiem, gan pie saviem gan arī viens pie otra ja pazīstami un piekopj vai noliek puķu pušķīti/vainadziņu utt. kādreiz arī svecīti aizdedzina.

Man reizēm paliek žēl ka blakus ir kapiņi kur neviens nekad nekopj. Es vel atceros ka man pastāstīja sen atpakaļ ka pie vectēva kapa blakus abglabāts pašnāvnieks kurš izdarījis pašnāvību mīlestības vārdā, skumji ka to cilvēku tā ar neviens nenāca kopt, kādreiz vel mūsu ģimene viņam drusku arī piekopa kapiņu, bet nu jau dikti aizaudzis kapiņš ir.

Man liekas, ka tajā tēmā tiek šausmīgi pārspīlēts. Nu nav jau kapos milzīgas puķu dobes, kas ir jāravē caurām dienām. Kas tur ko neapliet pāris puķu stādus vai tūjas, mazliet paraut ārā zālītes no tās mini dobes (pie tam, ja jau neaizlaiž visu nezālēs, tad tā "paravēšana" tiešām prasa pāris minūtes) un uzlikt svecīti?
Rudenī jāsagriež egļu zari, kas ir, ok, mazliet laikietilpīgāks darbs, bet arī neiespējams. Pavasarī tie zari vienkārši jānovāc un jāizmet... Nu TĀDS darbs tā kapu kopšana!
Lapu grābšanai jau arī noteikti vesela talka jātaisa...

Es arī esmu par to ka kapi jākopj Galu galā, ja tur ir omes, opji, varbūt pat vecāki, tad aiz auss būtu jāliek tas, ka arī viņi savas dzīves laikā veltīja laiku mums. Kāpēc gan nepateikties par to.

diena pagalam un garastāvoklis pagalam.

Tas gan tā nesmuki

Vispār ja kāds arī grib lai kapi būtu kopti, bet pašiem to negribas darīt, ir arī kapu kopēji kuriem var samaksāt par to Vismaz Rīgā

Un vēl pat nesen bija sižets BezTabu par to, ka nekoptos kapus "atņem". Kāda gan neapmierinātība bija, sak - vai tad nevarēja paziņot? vai tad nevarēja vēl šo un to? kāpēc jāatņem?
- cilvēki, Jums ielūgumus jāizsūta? jāzvanās pa darba vietām, lai atgādinātu, ka TUR guļ Jūsu tuvinieki? Negribi vākt - neguldi zemē.

Uzskatu, ka kapiem obligāti ir jābūt sakoptiem. Ja to nedara pats, tad vismaz jānoalgo cilvēks, kas to izdara Tavā vietā..

No bērnības mani regulāri ņēma līdz palīgos kopt kapiņus.. atceros, cik skumji jau toreiz likās vietas, kurās viss noaudzis un pamests..


Bija pat anekdote, kurā teica, ka pēdējo sievu ir jāapņem latvieti - kapiņu kops

Bija pat anekdote, kurā teica, ka pēdējo sievu ir jāapņem latvieti - kapiņu kops

Tik labs
Bet sava taisnība ir

uzskatu, ka nav nemaz jābuut tādai vietai kā kapi, tie kauli, kas tur ierakti ir tikai kauli. kapi tikai aizņem vietu, tajās vietās varētu uzcelt ko lietderīgāku par kapakmeņiem. cilvēki viens otru atcerās - sēras vai jūtas paliek apziņā, sirdīs

- cilvēki, Jums ielūgumus jāizsūta? jāzvanās pa darba vietām, lai atgādinātu, ka TUR guļ Jūsu tuvinieki? Negribi vākt - neguldi zemē.

Paziņot gan vajadzētu tomēr pirms kotādu dara, un par to negribi vākt - neguldi zemē, tur nu arī nevar zināt vai tā nebija tā mirušā cilvēka velme lai viņu gulda zemē. Mūsdienās jau visi ir par to lai kremē utt. Žēl tik tos cilvēkus kurus neviens radinieks neapmeklē, bet no ootras puses ir jau arī tādi kapikuri tik ilgi ir pastāvējuši ka visi radi jau sen miruši pat ir, tad nugan vai nu jācenšas saziāties ar tuvāko iespējamo radu, bet ja nevar tud nu arī varbūt var likvidēt to kapu =/ bet tā pat nepatīkama liekas tā doma.

Normāla sieviete, ne?

Nevajadzīgs laika, degvielas un zemes resursu tēriņš tas ir. Saviem pensijas gados esošajiem vecākiem tā arī pateicu, ka apbērēt apbērēšu, bet kapus kašņāt piecreiz gadā nebraukšu, lai pat necer. Nav man tāda pienākuma uz visu atlikušo mūžu tikai tāpēc, ka viņiem tāda iegriba būt kapos ieraktiem, ne kremētiem. Un neko, māte sākumā dikti apvainojās un raudāja, bet nu jau pieradusi.