Darbaholisms

Man jau šķiet, ka 30 gados dzīve tikai sākas, uzņem apgriezienus, it sevišķi, karjeras jomā. Studiju gadi- tā vēl ir nosacīta bērnība, īstā dzīve sākas uzreiz pēc tam.
Ideāli būtu, ja sievietei pirmajā vietā ir vīrs, bērni, māja, sava pašrealizācija( māksla, literatūra, mūzika, kultūra kopumā, sevis kopšana), bet vīrietim darbs, karjera un pēc tam uzreiz sieva, ģimene.
Tas būtu ideāls balanss, manuprāt! Bet dzīvē, protmas, ne vienmēr tā ir. Es, piemēram, pati esmu darbaholiķe un reizēm jūtos kā vecis!:-D

Bet ideāli, manuprāt, ir, rupji sakot, kā slavenajā dziesmā- your dad is rich and your ma is good looking!

Jāmūk no tādiem, kas mīl dzert un tusèjas pa klubiem.

+++

Dzīvoju kopā ar darbaholiķi un respektēju to, ka viņš cenšas veikt savu darbu pēc labākās sirdsapziņas :) Brīvos brīžus, kopā pavadītu laiku ļoti novērtējam.. tie ir kā svētki :)

Mani audzināja tā, lai es domātu par karjeru, mēģinātu visu sasniegt saviem spēkiem un darītu savu darbu pēc labākās sirdsapziņas. Es neizvēlētos sev par otru pusi cilvēku bez mērķiem vai tādu, kurš pat nejēdz labi padarīt savu darbu. Tas daudz ko liecina par cilvēka raksturu - ne to labāko.
Man nešķiet normāls vīrieša domu gājiens "no manas un tavas algas īrei sanāks, tā kā vairāk pat nepūlēšos", jo vismaz es esmu iecerējusi, ka mani ienākumi ar gadiem paaugstināsies.
Mans draugs strādā ļoti daudz (un es arī, bet lielu daļu no mājām), un jā, dažreiz ir grūti un pietrūkst kopā pavadīta laika, bet novērtēju viņā tādas īpašības kā strādīgums un atbildības sajūta, kas izpaužas ne tikai darbā, starp citu.

kampanella- Ari labs viedoklis :)

Brīvos brīžus, kopā pavadītu laiku ļoti novērtējam.. tie ir kā svētki

Nu manuprat kopa pavaditajam laikam ir jabut passaprotamai lietai, nevis svetkiem ;) Ideali ir tad, ja virietis strada lidz kadiem 17 vakara un nopelna kadus 700 euro menesi un otra pusite tapat, tad pietikiek laiks, gan ko pavadit kopa, gan satikt draugus nedelas nogales un aiziet kaut kur patuset ;)

Ideāli būtu, ja sievietei pirmajā vietā ir vīrs, bērni, māja, sava pašrealizācija( māksla, literatūra, mūzika, kultūra kopumā, sevis kopšana), bet vīrietim darbs, karjera un pēc tam uzreiz sieva, ģimene.

Nepiekrītu gan. Es negribētu, lai vīrs nestu tūkstošus mājās, bet tajā pašā laikā nebūtu kopā ar mani svētkos, netiktu ar mani uz pikniku sestdienā ar draugiem, vēlāk nebūtu kopā mūsu bērnu svarīgos brīžos ( izlaidumos, koncertos utt. ). Kā gan tos kopīgos mirkļus un emocijas var atsvērt nauda? Jāstrādā ir, tik, cik lai spētu nodrošināt ģimeni, bet es nekad nemainītu n-tos tūkstošus pret skaistāko, kas ir manā dzīvē šobrīd - skaisti mirkļi kopā, emocijas, sarunas vairāku stundu garumā ik vakaru, tas viss galu galā veido to īpašo tuvību starp diviem cilvēkiem, kas var izzust pavisam vienkārši, un šabos, ka divi cilvēki var būt ļoti tuvi un patiesi mīloši savā starpā, ja vienam pirmajā vietā ir darbs.

Ideali ir tad, ja virietis strada lidz kadiem 17 vakara un nopelna kadus 700 euro menesi un otra pusite tapat, tad pietikiek laiks, gan ko pavadit kopa, gan satikt draugus nedelas nogales un aiziet kaut kur patuset

Tur jau arī ir nozīme darba specifikai.. Ne jau visiem ir profesija ar striktu darbalaiku, ka pēc 17:00 var iziet no darba un mājās un prātu pilnībā no tā atslēgt :)

Man nešķiet normāls vīrieša domu gājiens "no manas un tavas algas īrei sanāks, tā kā vairāk pat nepūlēšos", jo vismaz es esmu iecerējusi, ka mani ienākumi ar gadiem paaugstināsies.

+1
Būtu normāli, ka arī vajadzības paaugstinās.

cormeum- Protams, bet es nedomaju ka virietim tapec vajag visu savu laiku pavadit darba un slimigi censties pelnit vairak, ja ienakumi jau ir pietiekami. Ja darbs apmierinas, tad gribesies stradat un taja pavadit daudz laika tik un ta. Bet darba del upuret attiecibas, manuprat butu loti nepareizi. Vajag stradat ta lai pietiek visam, izklaidem, draugiem, tusiniem, kopa pavaditajam laikam ar miloto cilveku un visam passaprotamajam lietam, ka partika, ires maksa, auto, komunalie utt :)

Mans virietis strada daudz, jo vinjam PATIK stradat daudz. Citu hobiju, iznemot darbu, nav.

Tads vins bija, jau kad iepazinamies, tads bija, kad apprecejamies, neredzu pamata tagad saakt taisit sceenas, ka "tu par daudz straadaa".

cormeum- Protams, bet es nedomaju ka virietim tapec vajag visu savu laiku pavadit darba un slimigi censties pelnit vairak, ja ienakumi jau ir pietiekami. Ja darbs apmierinas, tad gribesies stradat un taja pavadit daudz laika tik un ta. Bet darba del upuret attiecibas, manuprat butu loti nepareizi. Vajag stradat ta lai pietiek visam, izklaidem, draugiem, tusiniem, kopa pavaditajam laikam ar miloto cilveku un visam passaprotamajam lietam, ka partika, ires maksa, auto, komunalie utt

Kas tad ir pietiekami ienākumi? Manuprāt, tas ir atkarīgs no dzīves stila, izdevumiem un vēl citiem dažādiem faktoriem :)
Ne jau visi pāri jūtas tā, it kā viņu attiecības tiktu upurētas darbam. Manā ģimenē vairākās paaudzēs vīrieši strādājuši daudz un dikti, lai nodrošinātu vajadzības, vēlmes un vēl varētu atbalstīt tuviniekus.. Varbūt tāpēc neuzskatu to par traģēdiju. Tas pat nav nekas slikts, ja cilvēkam ir mērķi, vēlme papildināt savas zināšanas, palielināt ienākumus.. pat, ja tas aizņem vairāk laika :)

Manējais tāds diemžēl ir. :( Protams, regulāri uzmācas domas - vai tik nav viņam cita, vai nav zudušas jūtas pret mani utt., ja jau pat nevar atrast man laiku. Bet tiklīdz satiekamies, jūtos atkal tik labi.
Nezinu kā ar to cīnīties. Laikam jau nekā, jācenšas pieņemt un tik daudz par to nedomāt, neņemt galvā.

Es tomer sliecos piekrist damam, kuras rakstija ka darbaholisms nav nekas labs :) Ja man peksni darba del naktos atteikties no biezi pavadita laika ar draudzeni un izklaidem, es labak izvelos stradat mazak un pelnit mazak :D Bet cik cilveku, tik viedoklu.

Pacelu, varbut vel kadai ir interesants viedoklis :)

Visus komentārus nelasīju, bet neticu, ka kāds cilvēks aiz laba prāta visu brīvo laiku velta darbam. Vienīgi, ja parādi, jāatdod kredīts, tad tas varētu būt saprotams, bet citos gadījumos man liekas, ka tiem darbaholiķiem parasti vienkārši nepatīk savas mājas, ģimene un darbs kalpo kā labs aizbildinājums, lai nebūtu mājās.

Man laikam šajā ziņā ir ideālais vidusceļš, viņam ir zemnieku saimniecība, līdz ar to darbaholiķis ir tikai sezonas laikā,kad redzamies vienu reizi nedēļā,pārējais gads ir man veltīts. Nezinu,ko darītu,ja viņš rautos visu gadu,man vajag uzmanību un man vajag kādu, kam to sniegt, neizturētu tādas attiecības, jo beigu beigās jau svarīgs ir kopā pavadītais laiks,ne maka saturs. Neieslīgstot galējībās,protams. Mēs gan abi vēl jauni un naivi, iespējams jau domas ar laiku grozīsies :-)

labaak darbaholikis nekaa azartspeelu atkarigais

Manā gadījumā labāk darbaholiķis, jo arī pati bieži vien mēdzu laiku neskaitīt un aizsēdēties pie darbiem.

Piekrītu Nikola. komentāram

Nē, darbaholiķis nav priekš manis, jo man kopā pavadītais laiks ir svarīgāks par konta bilanci...nojūgtos, ja mīļoto redzētu tikai aizmigušu vai ierakušos darbos un nebūtu nekādu kopīgu brīvdienu, atpūtas utt, tikai darbs, darbs, darbs un es kaut kur fonā...man vajag uzmanību, cilvēku blakus un komunikāciju ;-)
Pati neesmu darbaholiķe, bet mamma laikam ir par tādu kļuvusi un es par to diži nepriecājos...

nekādi nevaru piekrist viedoklim, ka labāk lai ir tusētājs, kas algu notriec izklaidēs, nekā darbaholiķis. Es noteikti izvēlētos otro, varbūt tāpēc, ka pašai ir tieksme uz to.