Darba negācijas uz mājām

nēe...nenes... Es nesu! 8-) man psiholoģiski smags darbs, tapēc kādreiz gribas "izlkt" to visu! :-|

Varbūt izejat vakara pastaigās, izrunājat visu, ieelpojat svaigu gaisu un tad mājās atgriežaties mierā un klusumā. Tā vīrs tiks uzklausīts, būs mierīgs un tu arī.

Žizelei taisniba, taada izrunashanas nav tik smaga, ja to dara pastaigajoties vai sezot restoraanaa, vismaz man :)

Man darbaa nekaadu iipashi negaaciju nav, viiram gan. Bet vinjsh pats vienmeer saka, ka darbs jaaatstaaj tur, kur tam jaabuut - darbaa un pie taa arii pieturas. Nekad nav nesis slikto noskanjojumu maajaas. Darbaa un maajaas vinjsh ir kaa divi dazhaadi cilveeki.

Galva izvēdināta, bet bērni nepieskatīti. Diemžēl vakaros divatā nevaram tā pastaigāties.
Bet šī negāciju nešana notiek katru darba dienu. Nevar cilvēkam ļaut to norīt, bet es pati nevaru to visu klausīties, man tad pašai smagi.

Ik palaikam kāds atnes negācijas. Tas ir normāli, ka uznāk tādi periodi, kad vienkārši gribas "izārdīties" un, ja tas nenotiek regulāri, tad ļauju gan sev, gan otram mājās visu izlikt. Ja ir sīkas negācijas, tad tās cenšos izlaist pa ceļam uz mājām, klausoties mūziku.

Un kā ar nedēļas nogalēm? Kaut kur dodaties, lai uzlādētu 'baterijas'?

Katya., Tava gadijuma tad tas neder. Man ir bijis lidzigi - klausijos, paraleli dariju ko citu - gatavoju, skatijos tv, izrunajos, ieteicu savus padomus. Dazreiz vienkarshi stingri pateicu - stop, shito sledzam aaraa! Tas neko nemainis un negribu dzirdet neko par darbu, netaisos paciest, ka sliktas emocijas izgazj uz mani vai kliedz uz mani - kaut gan to neesmu pelnijusi, tas ir sakrataas negacijas. Iesaki vinam vakaros paskriet, aiziet uz zaali utt.

Ik pa laikam nesam abi. Ja es darbā esmu nogurusi vai nobesījusies, tad man bieži tas garastāvoklis velkas līdzi visu vakaru. Ar vīru ir tā, ka es bieži jūtu, ka viņš domās no darba vēl nav atslēdzies. Cenšamies jau pēc iespējas mazāk negāciju pār otru izgāzt, bet reizēm jau pasprūk.

Gadās, ka atnāk dusmīgs no darba mājās. Bet tas nekas. Mīlu viņu gan dusmīgu, gan nogurušu, gan piedzērušos, gan laimīgu :) Samīļoju, sabučoju, ļauju izteikties, bet necenšos neko baigi analizēt, ieteikt, jo tas jau nav galvenais. Viņiem jau vajag tikai, lai uzklausa un atbalsta :)

Tas normāli ,ja otrs padalās ar saviem notikumiem no darba. oki,ne jau katru dienu,bet ja pavisam smagi. es arī stāstu draugam. kam gan viņam stāstīt,ja ne tuvākajam cilvēkam. varbūt viņam der mainīt darbu,ja katru dienu stress, negatīvisms un nevar sagremot ātri pēc darba. iznāk,kad dzīvo darbam neviss bauda dzīvi , relaksējas pēc darba.

Gan es, gan draugs laiku pa laikam atnesam darbu uz mājām.. Viņš izdusmojas, izstāsta, kas noticis, pēc tam jūtas labāk, samīļo mani un varam mierīgi sagaidīt vakaru. Viņam labāk, es jūtos labi, jo esam viņam palīdzējusi.. :)

Lielaakoties viirieshi ieiet sevii, nevis izrunaa probleemas. Tajaa vienaa kaut ko iigni bubina un lamaajaas uz kjebliiti, kursh ne tajaa vietaa pagadiijies. Es tavaa vietaa vinju izvilktu aaraa paskriet, aizvilktu uz sporta zaali. Dazkaart arii fiksais sekss peec darba speej nonjemt spriedzi. Vienkaarshi vinjam ir jaatrod veids, ka izlikt aaraa negatiivo energjiju.

Es ļoooooooooti reti, bet tad arī vienk izstāstu un aizmirstu, nedomāju par to. Viņš arī reti, arī man izstāsta, es uzklausu utt., un viss, ir labāk. :-)

Regulāri nē, bet gadās, ka viņu darbā kāds nokaitinājis vai man garastāvoklis kā pūķim un tad mēdzam bikiņ pabubināt, bet tā jau nē, jo es cenšos piebremzēt un viņam arī saku, lai izdusmojās darbā (t) protams, ka gadās tādi vakari, kad vienam vai otram, citreiz pat abiem viss ir līdz kaklam un tad izrunājamies, izčīkstamies, samīļojamies un viss ir ok :-)

Cenšamies visu atstāt darbos. Gadās reizes, kad arī mājās papukstam, bet tas ir reti. :)

Kādreiz jau sanāk problēmas ienest mājās. Parasti ienes viņš.
No sākuma viņš ciešas un tur sevī, bet tad kkas noiet greizi un sākas bubināšana. Parasti es uz pāris min atstāju viņu vienu, pēc tam pienāku un pajautāju vai dusma pārgāja un noskaidroju, kas noticis darbā. Šajās pāris min viņš saprot, ka bubina uz manis ne pa tēmu un rimstas. Izrunājamies,samīļojamies un miers mājās.

Būtu jau ideāli, ja satraukumu un pārdzīvojumus varētu tā smuki atstāt aiz durvīm.. To ir visai grūti realizēt, sevišķi.. atbildīgiem cilvēkiem.

Draugs gan cenšas neizrādīt negācijas, tomēr sajust tās tāpat var. Parasti cenšos izlīdzēt ar padomu (ja padalās), pamasēju pēdas vai muguru, pienesu tēju ar iemīļotajiem cepumiem :)

Es vienmēr lai cik nikna izietu no darba un gribēdama mājās kādam izstāstīt notikušo pa ceļam kaut kā nomierinos un mājās viss liekas sīkums.
Ja manējais atnāk neapmierināts un sāk kaut kādā veidā to izlikt uz manis tā arī pasaku, ka man nav jācieš viņa darba problēmu dēļ, vairāk gan mani kaitina, kad atnāk mājās, un vairākas stundas runā pa telefonu par darba lietām, ciest nevaru (e)

Man reizēm arī ir tā, ka neizturu un izgāžu savu "žulti".. ;// Bet tas neizpaužas kā kašķīgums, bet gan visiem apnicīgā sūdzēšanās un cenšanās iežēlīnāt... Tā kā saprotu tavu vīru, protams, ja viņam ir tāds stresains darbs.
Es tev ieteiktu VIENREIZ izrunāties ar viņu, ka tā ir daudziem cilvēkiem, ka kaut kas darbā nesanāk, ka kaut ko sajauc, ka kāds uzkliedz, ir neapmierināts...Mēģini viņu nomierināt, un tad ar laiku viņš sapratīs, ka viņš nav vienīgais, kam tā ir un pārtrauks savas negācijas nest uz mājām.