Sveikas, es pat nezinu ar kādu nozīmi šo diskusiju vedoju, man pašai iekšā ir sakrājies tik daudz lietu, un tā tikai rodas, un rodas... un pilnīgi neviena nepazūd, agrāk būtu kādam par tām stāstijusi, lai cik baisas tās būtu, es nespētu tās noturēt sevī, bet nu šīs pašas problēmas ir iemācījušas man nerunāt! Nerunāt par to, kas notiek un par to, kas neskar konkrēto personu šajā lietā, pat ja cilvēks ir man tuvs. Un kāda gan starpība ko cilvēki nodomas par mani? Pareizāka rīcība ir noklusēt un nepateikt, jo tas pasargā cilvēku, kuram tiek pateikts... lai nerastos nopietnas problēmas viņam, bet jaunas problēmas man. Un nešaubos, ka pārmetumus dzirdēšu arī šeit, bet tie ir arī citās diskusijās un tad rodas jautājums, vai jūs esat tur uz vietas, lai izdaŗitu secinājumus par cilvēku? iespējams jebkurā disukusijā vairāk problēmu - iepriekšēja pieredzes, zināsānas, bailes no atkārtošanās, izmisums.... reizēm labāk ir noklusēt - un pateikt naivos muļķa vārdus "viss būs labi". Man pat aizvainojumi ir vienaldzīgi, pat atbalstu negaidu, pat bailes ir aprimušās, esmu vienaldzīga uz sāpēm - fiziskām, garīgām, bet vai to kāds redz ? es smejos, smaidu, priecājos... un tā nav izlikšanās, es vienkārši esmu pieņēmusi šīs problēmas, pat ja zinu, ka labi tās nebeigsies, ne kripata... - galvenais lai tās ir savos rāmjos un neizpaušas tālāk - sarunās, dzīvē.
Lai diskusijai būtu jēga... kā jums ar klačām iet ? vai bieži rakstat kādai anonimi, vai stāstat visu savai draudzenei,varbūt to zina tikai mīļotais, vai dzīvojat pati ar savam problēmām?
1249
