īstie draugi un draudzenes

ideāli būtu Aizkraukle,Koknese,varbūt Madona..šī apkārtne..un protams arī Rīga :)

Bet es ticu tam, ka visi cilvēki mums doti uz laiku, un katrs satiktais ir mūsu skolotàjs, katru satiekam, lai kaut ko iemācītos.
Tàpat es ticu tam, ka tukša vieta nepaliek. Esmu atvērta kontaktam un iespējams pavīdēs pie apvāršņa kāds jauns draugs.

Tagad atliek visām,kurām gribās jaunus draugus,uzrakstīt viena otrai... :)

būtu forši :)

Esmu egoistiskā vientuļniece :-D Tās "draudzenes", kuras ir, nereti liekas, ka īsti nesaprot. Ir gan 1 draudzene, kura iespējams ir nogurusi no manis dažreiz, jo viņai vienīgajai uzticu daudz ko.Pieļauju, ka ne vienmēr ir gatava muldēt par visu un tik ilgi, dziļi kā man reizēm gribas. Bet citreiz atkal, kad viņai kas uz sirds - uzraksta man, es uzklausu, mēģinu palīdzēt ja varu un vajag. Zinu, ka uzticēties nevar nevienam, ir lietas ko neuzticu, bet reizēm atkal ir vienkārši stadija, ka "Man vienalga, kur tas nonāk un ko citi par mani padomās. Es esmu es un varu darīt ko gribu, ja tas aizies plašāk, lai jau! Es tikai daru to, kas varētu man likt justies labāk." Kāpēc? Kas? Kā? Ar ko? Tā nav citu darīšana!

Paziņu man ir nu ļoti daudz.. bet draugu, kuriem tiešām varu uzticēties un stāstīt visu kas uz sirds uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt..

Jums te agrāk ir bijusi pieredze par kaut kādiem Cosmo saietiem? dzīvē daudz vieglāk nodibināt kontaktu :)

Tieši šodien uznāca skumjas par šo tēmu.šķiet, ka nevienai neesmu vajadzīga. Ja es nezvanītu un nerakstītu, tad ne ar vienu droši vien kontakts vairs nebūtu. Vispār šķiet, ka vairs neuzbāzīšos , jo ja nav tad nav...nezinu kāpēc tāda attieksme ir..

Sesilla, es jutos tāpat, kad rakstīju savu garo stāstu..:-(

Arī es pēdējā laikā saprotu, ka palikuši maz draugu. Jā, paziņas ir, bet tas nav tomēr tas.
Ir man divas draudzenes, kurām varu stāstīt gandrīz pilnīgi visu. Ar vienu draudzējos no vidusskolas laikiem, ar otru sākām draudzēties augstskolā. Abas ir pilnīgi atšķirīgas, taču abas esmu iemīlējusi tādas, kādas viņas ir.
Dažreiz arī man uznāk kaut kāds besis par šo tēmu. Esmu arī sarakstījusies ar dažām cosmo meitenēm, bet ne ar vienu nav izveidojies ilgstošs kontakts.

Draudzība, tā tomēr tāda smalkāka štelle. Tur vajadzīgs klikšķis. Ar forumā izsacītu vēlmi - gribu draugus - vien nepietiks, manuprāt.

Nu, ko Homo sapiens ir tāds cilvēks, kam ir nepieciešamība pēc kontakta, saziņas ar citiem sapiens. :-D

Agrak bija man loti labas draudzenes, taadas ar kuraam diendienaa tikos, dariijam daudzas lietas kopaa. Bija forssi.
Tagad ar laiku viss ir savaadak,man ir sava gimene, vinas ir prom un sava dziive. Taa notiek..
Es gribeetu,lai man buutu taada draudzene,kurai tiesam vareetu uzticeeties, pavadiit laiku kopaa un vienkaarsi buut labam draudzenem. Itkaa viegli liekas,bet viss tas ir darbs un ja taa padomaa, nezinu vai esmu tam gatava, bet ticu ka taadas man veel bus! :-)
Ta nu ir sanacis,kad attieciigajos dziives posmos man uzrodas,nezinu ka lai nosauc, draudzenes vai pazinas,kas uzklausa kaut vai un iedod kaadu padomu. Tas pozitiivi!

Bet nu ir arī tā, kad ir ballīte un esmu šoferis tad visas draudzenītes ar kurām zudis kontakts atkal mani uzmeklē.. tā nu tas ir.. kad kādam kaut ko vajag, vienmēr draugi atrodas!

Man ir divas sirds draudzenes un es tiešām jūtos bagāta, ka man viņas ir. Abas man ir draudzenes jau kopš bērna kājas, tik daudz kas piedzīvots kopā... Ja tā padomā, visas trīs esam diezgan atšķirīgas, bet kad tiekamies tad ir uhh, visas uz viena viļņa. Abām draudzenēm varu stāstīt jebko, varbūt dažreiz neizķidāju ģimenes lietas. Apzinos, ka mēdzu uzkraut viņām pārāk daudz. Ir gadiem ilga problēma ar ko cīnos vēl joprojām, dažreiz brīnos kā viņām vēl nav apnicis mani klausīties... :D
Savam vīrietim arī mēdzu ļoti daudz ko uzticēt, viņš ir kā mana trešā labākā draudzene :D Vienīgi ir lietas, ko labāk pārrunāju ar meitenēm, vai tieši otrādi - uzticu labāk draugam. Man vispār ir ļoti svarīgi padalīties ar savām emocijām, es nemāku tās noturēt sevī, tāpēc ļoti novērtēju, ka man ir viņi visi trīs, kuri uzklausa, atbalsta vai reizēm maigi sarāj.
Pārējie ir labi paziņas, ar kuriem varu pajokoties, pasmieties vai paklačoties, bet sev tuvāk nelaižu. Man šķiet, ka gadiem ejot, kļūst arvien grūtāk atrast īstus draugus. Ja tā padomā, tad man neliekas, ka īstu draugu var tā ņemt un sameklēt, vot davaj, tagad draudzējamies. Ir jāiziet kaut kam cauri, kaut kas jāpiedzīvo, jāveido kopīgās atmiņas, kas, manuprāt, ir vairāku gadu kopīgs darbs :)

Ir izveidojušās pāris draudzības, taču visas šeit, kur patlaban dzīvoju, nevis Latvijā.
It kā jau visas viņas ir ''īstas draudzenes'', tomēr šajā valstī, manuprāt, šim jēdzienam īsti nesaprot patieso būtību un jebkura paziņa skaitās bez maz vai best friend.

Ja tā jāsaka, tad nedomāju, ka šīm meitenēm až nakts vidū zvanītu, ja nu būtu kāds ekstremāls čē pē un vajadzētu palīdzību.

Laikam esmu vienpate, taču nevarētu teikt, ka man arī būtu baigi paveicies ar cilvēkiem sev apkārt :D

man ir 5 vistuvākie draugi, mēs viens par otru kā saka kritīsim un gāzīsimies:) otra pusīte un protams ģimene, kura ir vistuvākā.Ir arī īslaicīgi draugi vai paziņas, kuri vienalga vienmēŗ atbalstīs un visai pasaulei apkārt nepļāpās.8-)

visas raksta - esmu vienpate,,vienpate...neticu es tam..vienkārši laikam ar laiku un ar vecumu iemācamies dzīvot bez citiem cilvēkiem.. paļauties tikai uz sevi un tā... bet tas nenoliedz to,ka sirds vienalga dažreiz alkst pēc sarunu biedra utt..

Man ir mani divi labākie draugi, esam draugi gandrīz 25 gadus-esam draugi no kādu 3 gadu vecuma, kad sākām dzīvot vienā sētā. Viņi man ir kā brāļi, kopā ir iziets cauri visam, joprojām tiekamies gandrīz katru dienu, viņi par mani zina visu un es par viņiem. Es savu dzīvi bez viņiem iedomāties nevaru, viņi ir tikpat svarīgi kā ģimene.

Es nezinu un negribu zināt, kā ir dzīvot bez draugiem. Es drīzāk bez vīrieša varu dzīvot, bet ne bez draugiem.

Neuztveriet to kā apvainojumu, bet tām, kam "visas draudzenes nozudušas", "ir paziņas, nav draudzeņu" utt. tas tā ir ne bez pamata. Un arī šajā forumā diez vai sirdsdraudzenes ar tādām tēmām atradīsiet. Jo problēma ir nevis ārējos apstākļos (dzīvesvietas/nodarbošanās maiņa utml.), bet jūsos pašās. Palasiet pašas savus komentārus! Vēlos, lai draudzenei var izkratīt sirdi, lai var kaut kur kopā aiziet izklaidēties vai iepirkties, lai vienmēr līdzās īstajā brīdī. Realitātē tas izpaužas kā pilnas slodzes psihoterapeita un pavadoņa meklējumi, jo ir ļoti daudz meiteņu, kas savā egoismā vispār paziņās un draudzenēs neredz cilvēku, kam arī ir savas vēlmes un vajadzības. Paskaidrošu savādāk-draudzeņu meklētājas bieži vien runā tikai un vienīgi par sevi, otru vai nu nelaižot pie vārda vai pavirši izliekoties, ka klausās. Tāpat satikties vēlas tikai tad, kad pašām gribas/ērti, bet draudzenes vēlmes un laiku nerespektē. Un, protams, te jau pieminētā uzkrītošā draudzeņu izmantošana-ja mašīna-tad šoferis, ja kāds izdevīgs amats-tad vēlas bezmaksas pakalpojumus, utt.
Tāpēc vecās draudzenes no jums ir novērsušās, bet jaunās paziņas neizrāda nekādu vēlmi draudzēties. Un tāpēc ar citām īsti nesapas (jo abas vienādas egoistes).
Mainieties vai samierinieties ar dzīvi bez īstām draudzenēm.