Sveikas!
Griežos pēc padoma.
Pēc dabas esmu cilvēks, kurš visam pieiet ļoti piesardzīgi un reālistiski (ar nelielu noslieci uz pesimisma pusi). Tāpat arī esmu slimīgi paškritiska un prasīga pret sevi - lai vai cik liels būtu sasniegums, nekad - NEKAD nebūšu apmierināta ar savu paveikto neatkarīgi no tā, cik daudz pozitīvu atsauksmju dzirdētu par savu darbu.
Līdz šim man tas viss tā īsti dzīvē nav traucējis, drīzāk pat ir palīdzējis daudz vairāk sasniegt, jo cenšos pastāvīgi pārspēt savus iepriekšējos veikumus. Bet nupat kā sabojāju attiecības ar ļoti nozīmīgu cilvēku savas mūžīgās čīkstēšanas un neapmierinātības dēļ. Cilvēks, pēc dabas būdams pilnīgs pretstats man (vienmēr optimists un mazliet pofigists), ilgi un dikti centās man ieskaidrot, ka ir lepns par manis paveikto un ka sasniegums ir patiešām apsveicams, kamēr es kā ietiepīga kaza turpināju teikt pretī, ka man tik un tā nekas neliekas labi, ka varēju labāk, ka biju gaidījusi citādu rezultātu, u.t.t. Un tā ir vienmēr. Loģiski, ka mana attieksme otru tikai smagi nokaitināja. Tagad pati pārdzīvoju, ka tā sanāca, jo tā jau attiecības ar konkrēto cilvēku līdz šim bijušas kā trausls pavediens, bet man arī šis niecīgais kontakts ir tik ļoti nozīmīgs, ka sabojāt to pašas rakstura dēļ liekas vienkārši stulbi un bērnišķīgi. Saprotu, ka tas ir kaitinoši, ja tev otrs ir regulāri jāpārliecina par viņa spējām, bet nezinu, kā lai nojauc prātā to sienu, pret kuru viss atduras.
Tad nu jautājums - vai kādai ir bijis līdzīgi, vai esat spējušas izmainīt savu raksturu? Varbūt ir kāda laba grāmata, filma, vai kas cits rekomendējams, kas palīdzētu iemācīties uz dzīvi skatīties vieglāk un pozitīvāk un spēt atpazīt, apzināt un novērtēt savus sasniegumus?
Ļoti gaidīšu atbildes šeit, vai arī PM. :-)
37
