Atceros, kad man bija kādi 6 gadi, es gāju uz pagalmu spēlēties. Pagalmā sapazinos ar vienu krievu meiteni, kuru iesaucām par Krisu, jo viņai vienmēr līdzi bija žurciņas. Vienu dienu viņa bija atnesusi vairākas žurciņas un piedāvāja vienu man uzdāvināt. Kā jau mazs bērns un liela dzīvnieku fanāte, protams, piekritu. :D Atceros, ka tajā laikā mamma ar tēti spainītī krāja 1 un 2 santīmu monētas. Tā kā žurciņai bija kaut kur jādzīvo, atceros, ka zooveikalā biju noskatījusi mazo grauzēju pārnēsājamo būrīti, maksāja, laikam, 1.49ls. Tā nu noskaitīju no sīknaudas spainīša vajadzīgo summu un gāju žurkai pēc dzīvesvietas. :D Protams, ka dzīvnieciņam tajā konteinerītī bija par šauru, bet es to toreiz neapzinājos. Atceros, ka vecākiem nerādīju žurku, biju ar visu konteineri noslēpusi mājas kāpņutelpā (dzīvojām daudzdzīvokļu privātmājā, tāpēc to nebija grūti izdarīt). Tad tētis brauca strādāt uz Saulkrastiem un mani ņēma līdzi. Es, protams, žurku ņēmu līdzi. Baroju ar zāli un vēl nez ko, jo nezināju, ka vajadzīga speciāla barība. :D Ārā karsti, vasara, tētis tajos Saulkrastos strādā, bet es ik pēc pusstundas skrienu uz mašīnu, lai barotu žurku un apskatītos, kā viņai tur klājas. Tētis ievēroja, ka skraidu uz mašīnu un vienā no maniem apciemojumiem pie žurkas pārsteidza mani ar jautājumu, ko es tajā mašīnā tik bieži daru. :D Faktu par žurkas esamību viņš uztvēra neitrāli, piezvanīja mammai un pastāstīja, bet viņa nu gan nebija sajūsmā, bet žurku ļāva paturēt. :D
359
