Tikai bail domāt par to, kad dosimies atpakaļ katrs uz savām mājām.. Man jau tagad ik pa brīdim uznāk tāāādas skumjas un ilgas pēc tā otra cilvēciņa (bet man maza cerībiņa sirdī ir, ka tomēr redzēsimies arī pēc tam... ) Vai braucāt viens pie otra pēc tam? Uzturējāt kontaktus? Un varbūt ir pat kāds veiksmes stāsts, ka esat kopā ar šo cilvēku vēl tagad, lai gan sākumā šķita - nekas nopietns jau tas nevar būt? 
nu jāgaida rudens, kad abi būsim vienā valstī atkal.. un tad jau manīs.No mana Erasmus gada izveidojās daudzi pārīši, kuri joprojām, pēc diezgan gadiem ir kopā, un zinu arī vēl latviešu meitenes, kuras Erasmus satika liktenīgos.
Kādu laiku pēc Erasmusa vēl sanāca tikties, bet sapratām, ka tas nav vairs tas pats - dzīve atgrieza realitātē (var jau būt, ka pati nebiju atlaidusi to bremžu pedāli un likās, ka nevaru tā visu dzīvi starp divām valstīm dzīvot). Man gan joprojām ir visforšākās atmiņas par sniegoto ziemu, ko pavadījām Norvēģijas ziemeļos, slēpojot, dodoties pastaigās, ķerot saulrietus... katrā ziņā šis puisis ir mana mēraukla visiem nākamajiem. Man vajag latvieti Ar parvākšanos nesteidzos, man vēl te ir pārāk daudz darba. 
3675
