Indiešiem un pakistāņiem, ne tikai viņiem, ir tas, kā visā "civilizētajā" pasaulē pietrūkst. Viņiem ir ļoti stipras ģimenes. Ģimene ir viņu galvenā vērtība, tas arī ir tas, kāpēc viņu sarodas veseliem rajoniem un viņi uzstāj uz savām normām.
Pie mums nekā tāda nav. Pie mums daudziem par savu otru pusi nospļauties, kur nu vēl par brāli, māsu vai māti.
Lai cik skumji tas nebūtu, tad, dienā, kad latvieši un viņu kultūra izzudīs, vainīgi nebūs nekādi bēgļi, lai cik arī viņu te nebūtu. Vidējais latvietis zina, ka Jāņos jādzer alus un jāēd siers un Lieldienās jāšūpojas. Kādas vēl tradīcijas mums ir šajos svētkos, kādi vēl mums ir svētki un kā mūsu senči svinēja Ziemassvētkus, lielā masa nemaz nezin. Tūlīt te bars bļaus, ka zin. Aptaujas uz ielas un skolās liecina, ka nezin gan - bez googles nezin. Mums jaunā paaudze domā, ka Lāčplēša diena ir Lāčplēša dzimšanas diena un viņiem nav ne jausmas, kā 1918. gada 18. novembrī dzima Latvija - ne to, kas bija pirms, ne pēc paša fakta. Toties lepni staigā apkārt, saucot krievus par okupantiem, lai gan arī par okupāciju zina tik vien, ka krievi te bija. Kad, kāpēc un uz cik ilgu laiku - nav ne jausmas...
Gribam saglabāt savu kultūru, ir jāsāk ar sevi. Bet te jau parādās tas, ka paši savu kultūru necienam, bet vēlamies, lai to dara citi. Neviens pat nemēģinās kaut kādus savus noteikumus ieviest valstī, kurā pašu vērtības stāv pāri visam - tā pati Indija. Nu nebrauks turp neviens ieviest savu kārtību. Kāpēc to dara pie mums? Jo te var, te vienotības nekādas nav. Un tas ir skumji.