Vai jūs ikdienā skrienat?

šad tad uzskrienu - patīk, bet vēl temps ļoti zems, lai pulss būtu normāls un to sauktu par kārtīgu skriešanu - tā ļoti lēnām sanāk :)

skrienu sporta zālē, lai gan besī, bet nu tagad tā bezmazvai spiesta lieta, jo šajā zālē nejēdzīgas grupas nodarbības.

Es arī labprātāk braucu ar riteni, daudz patīkamāk nekā vienkārši skriet.

Skriet nepatīk, kādu laiku gan niekojos, nopirku apavus, čunčināju pa parku, kalnā augšā un lejā, tiešām lēnā tempā, bet vai nu elpot nemāku vai kas, bet man vienmēr šausmīgi grūti paliek kaut kur krūškurvī, mute kalst un galva griežas.
Tā vietā izvēlos braukāties ar riteni. Vakaros, naktīs, kad mazāka satiksme un maz cilvēku ielās stiepju savu rumaku pa kāpnēm un uzdodu slodzīti kājām. Pēc tam vingroju.

Intereses pēc: kādēļ daļa no jums kā attaisnojumus neskriešanai izmanto skriešanas apavu un apģērba trūkumu? Vai vēl jo vairāk - neesot kur skriet. :-D

Man ir vieta, kur skriet, speciālie apavi, apģērbs un ...slinkums :D :D :D

Gan jau tapec, ka katrā diskusijā kāds uzsver cik tie apavi svarīgi. Un nevienam nav skaidrs ,kā mēs skolā ar kedam skrējām un esam dzīvi palikuši

Man personiigi ljoti nepatiik skriet. Kaapshana kalnos, ritenjbraukshana, peldeeshana, sleeposhanas trenazieris, aireeshana da jebkas cits, tikai ne skrieshana.

Nu ja gadījumā kāda skrien ap Māras dīķi vai Pārdaugavas rajonā, līdzīgos tempos, es labprāt paskrietu kopā, jo vienam skriet ir daudz grūtāk.

skolas laikā man bija normāli sporta apavi, nevis kedas, jo trenējos, taču pirms pāris gadiem uznāca lielais bzdingš, ka gribu skriet. Un skrēju. Kedās. Ar plakanu zoli. Pa asfaltu. Pēc tam pārdzīvoju par sāpošajiem ceļiem un vairs neskrēju līdz apavu iegādei.
Sīkam otrklasniekam, kam svara nav necik, noteikti tas tā nejūtas, kaut arī locītavām veselīgi tas nav, bet pieaugušam cilvēkam jau ir cita lieta.

Skrienu vairākus gadus, nevarētu teikt, ka ļoti regulāri, dažkārt sanāk 3x nedēļā, citreiz reizi 2 nedēļās, bet tā kā paralēli trennējos badmintonā, daudz braucu ar riteni, eju samērā garā pastaigās, viss ir līdzsvarā :)
Esmu ievērojusi, ka visvaitāk skrienu, kad ir kādas problēmas, mīlas sāpes, tā ir kā relaksācija (l)
Vislabāk patīk skriet vienai vai ar kādu tuvu, nu ļoti tuvu cilvēku (māsa, draugs)

Nu skriešanai divatā vai bariņā vienīgais mīnus ir tas, ka jāpielāgojas lēnākajam tempam.

@Samaara - manām botām mana svara dēļ jau sen vairs zolēm nav nekādas amartizācijas. Vienā brīdī pamainīju skriešanas formu un ceļu sāpes pārgāja.

Man jautājums par skriešanu.
Kad es skrienu vai ātri soļoju, man sāp kājas, tur ir ikru daļa, tikai priekšā, kur ir kauls.
Kas tur var sāpēt?

Minny, skrienot vai ātri soļojot droši vien neatbrīvo pēdu kājas kustībā uz augšu, bet cel līdzi purngalu uz augšu, kā rezultātā ikriem nav atslābuma fāzes un muskulis visu laiku ir sasprindzis. Pie tam, raujot purngalus uz augšu, strādā arī muskuļi, kas apakšstilba kaulus ietver no sāniem. Visiem šiem muskuļiem "piedzenoties", zem ādas paliek pārāk maz vietas, un priekšpusē kaulu plēve spiežas pret kaulu un tas sāp.

Skaidrojums ļoti vienkāršots, bet jāpiedomā pie gaitas - skrienot kāju ceļot uz augšu, pēdai jābūt atbrīvotai. Un otrs, ļoti cītīgi jāstaipa ikri pēc šādas slodzes. Ieteiktu arī izmasēt, lai jūti, ka muskuļi paliek mīksti.

Iespējamas sekas, ja neko nedara lietas labā - var iedzīvoties kaulu plēves iekaisumā un tas jau ir sasodīti sāpīgi...

LiRu, liels paldies par komentāru!
Būs jāmēģina kaut kā mainīt tas :)