CSDD braušana - nervi!!! :(

ups ne tā diskusija :D neņemat galvā :D

miegamica, es nokārtoju ar trešo reizi. visās reizēs biju satraukusies, liekas,ka bija tā,ka satraucos pirmajā pats par sevi,jo pirmo reizi kārtoju + bail nenolikt, otrajā,ka atkal jāliek un bail,ka nenolikšu un trešajā jau tas pats kas otrajā :-) protams, ka viegli jau teikt, lai nomierinies un saņemies,un koncentrējies tikai uz braukšanu, bet varbūt tiešām palīdz tas, ko te saka, ka nevajag iespringt uz to,ka nenoliksi. īsti vairs neatceros, par ko liekot katru reizi vairāk satraucos, par to,ka nenolikšu vai par to,kādas situācijas gadīsies uz ceļa, kāds instruktors būs u.c. domāju,ka kļūda ir tā, ja sāk analizēt un pie tā visa dikti piedomāt, varbūt tiešām nevajag domār par nenolikšanu, jo loģiski,ja kāds nenoliek,liks, kamēr noliks (ja nepametīs visu to, protams). katrā ziņā, ja jau ikdienā brauc labi ar instruktoru, tad saņemies un parādi to arī eksāmenā, galvenais nedomā par nenolikšanu, labāk tici,ka vari to,ka noliksi,koncentrējies uz braukšanu,skaties zīmes, ceļu, lai visu pārredzi,pamani, lai zini ko kurā situācijā pareizi darīt. lai izdodas,ticu,ka vari to;-)

miegamica
Neapvainojies, bet varbūt Tev tomēr vēl nav laiks atrasties uz ceļa, ja rokas trīc jau sēžot eksāmenā. Ko Tu darīsi brīžos, kad, piedaloties intensīvā satiksmē, būsi konstantā ielenkumā no potenciālām avārijas situācijām (kurām, itin nemaz nav izslēgts, pati būsi cēlonis)? Pārāk daudz mums šobrīd nesagatavotu braucēju ielās (un te pat neiet runa par konkrētu dzimumu – kā meitenes, tā puiši un kā jauni, tā veci tur ripinās nevietā). Braucot ar motociklu par to nākas pārliecināties pietiekoši regulāri (ļoti diemžēl). Nav jāskrien pa galvu pa kaklu nokārtot tiesības, lai ar draudzenēm vari līdz Jūrmalai aizbraukt pēc iespējas ātrāk. Tici man – sagatavojies kārtīgi, neiecērt robu sev dzīvē, sataisot "nesmukumus" uz ceļa tikai tāpēc, ka priekšlaicīgi sevi uzskatīji par gatavu. Atkārtoju – nekā personīga, vien viedoklis.

Brandons - paldies, es saprotu ko tu saki un taisnības ir ļoti daudz. Bet nu nobraukājusi ar instruktoru un vīru (kurš ir tālbraucejs un ir visas kategorijas, izņemot moča) jau ļoti daudz. Manu zināšanu pietiks lai braukt pēc noteikumiem un nevienu nenosist, to ne es esmu izlēmusi, bet gan instruktors, kurš māca 20 gadus. Pie stūres cilvēks mācīsies visu savu dzīvi, jo situācijas būs ļoti dažādas un neviens cilvēks jau nevarēs izbraukāt visas situācijas kas tik var būt! Jo tad sanāks, ka tiesību nebūtu nekad nevienam.

Neesmu steigusies un braucu tik, cik man teica instruktors, kā arī autoskolas eksāmenu esmu nokārtojusi bez problēmām.

Mani pati tā eksāmena atmosfēra baigi uzskrūvē, tur arī nervi sākas. Kā tik sapratu, ka nenoliku, pilnīgi cita paliku.

Protams, Tev pašai labāk izvērtējams savs sagatavotības līmenis (tik neaizmirsti, ka runa ir par Tavu, nevis Tava vīra vai instruktora, jo pie stūres sēdēsi Tu). Es vien gribēju Tev izcelt, ka dzīve un eksāmens ir pilnīgi divas dažādas lietas. Labāk 10 reiz izkrist eksāmenā, nekā no šķērsielas izgriezt kādam priekšā un pēc tam taisnoties ar tiem: ”Es nezinu, kas ar mani notika/apjuku/apžilbu/aizmirsu, kur stūre vai pareizais pedālis”, jo dzīvē diemžēl nebūs pat otrā piegājiena un nāksies par visu atbildēt (novēlu, lai Tev ar to nav jāsaskaras). Nesaku, ka konkrēti Tu, bet vairums jauno braucēju tiek palaisti ielās (lai nebūtu jāsaka kā pilnīgas nulles, izteikšos maigi) nesagatavoti (šeit runāju arī par saujiņu savu draugu loka).. Un arī to instruktoru pārvaldībā, kuriem tie braukšanas 20+ gadi. Protams, ne jau instruktori vainīgi, jo viņu intereses ir primāri nesabojāt sev statistiku; vainīga jau ir sistēma kā tāda, kas ir principiāli vērsta uz rentabilitātes maksimizēšanu, tādējādi pieļaujot, ka eksāmenu iespējams kārtot kaut vai katru dienu pēc kārtas.. Kas, atvainojiet, bet ir pilnīgs nonsense! Iesaku palasīt par flotes aviatoru eksāmeniem – uzreiz liks aizdomāties par braukšanas apmācības un kvalifikācijas standartiem. Protams, ASV atsevišķos štatos ir vēl muļķīgāk, bet tas nav attaisnojums.

P.S. – publisks lūgums nejaukt nezināmo ar neeksistējošo (starp citu, ļoti hroniska slimība cilvēkiem). Tas tā, runājot par Tavu argumentu, ka jādod tiesības ar domu – mācīsies braucot…

Brandons - mēs, laikam, drusku par citu runājam. Es jau nesaku, ka tie kuri dabūja tiesības ir profesionāļi. Es sevi par tādu neuzskatu. Bet arī kur ir tāda iespēja dabūt pieredzi, ja nebraucot? jūtos es labi pie stūres, braucu es sen, tik pašas tiesības kārtoju tagad. Lieta par to, ka man nervi sit vilni tieši eksāmena laikā. Ne jau ka es nezinu kur stūre vai pedāļi. Man vairs nav 15 gadi, ka es sēžoties pie stūres iedomājos, ka esmu kaut kādā spēlē.

Oj. Es atceros, kā gāju uz izmēģinājuma eksi-rokas dreb, kājas dreb, neko nesaprotu. Izgāzos kā veca sēta- 2 stulbās vietās.
Pēc tam instruktora mašīnā ar nedēļu trīceklējos- likās, ka braukt nemāku.
Dienu pirms eksāmena( uz kuru pieteicos joka pēc- ar ideju kas būs būs), bija pēdējā braukšana-tajā instruktors uztraucās, ka es tāda hipermierīga. Izdzenāja pa krasteni, maskačku un jelgavas ielu- neko, baigais miers. Un es viņam tā arī pateicu- ja nu nenolieku- trešdien braukšana, tātad braucam vēl. Eksāmenā man miers iestājās pie stūres apsēžoties.
Pirms tam- daži elpošanas vingrinājumi. Stresa noglabāšana kabatā, utt.
Lai veicas!