Eh, es visu laiku domāju, ka man gribās tādu un šitādu vīrieti, pie tādiem vienmēr arī esmu tikusi, bet pati jau no sākta gala, jau no vēlmēm visu darījusi nepareizi un atdūrusies pie kaut kādas sētas, kur it kā viss ir labi, it kā spīd saulīte un ir silti, bet tālāk vairs nekur nevar tikt.
No sākta gala esmu bijusi meitene-čoms, randiņos ejot iedzert aliņu vai ārdīties koncertā, nekādu flirtēšanu un aplidošanu, viss 50:50. Un tagad kad man beidzot sagribējies ģimeni un kad man beidzot sāk spiesties ārā kaut kāda sievišķība, es saprotu, ka pati vien vainīga, ka man nekā tāda nav.