Lielāka alga?

Netiecos pēc lielākas algas, jo manā uztverē lielāka alga ir lielāka slodze un vairāk stresa. Es pat būtu ar mieru drusku mazāk saņemt, ja tas nodrošinātu mazāku darba apjomu un mierīgākus apstākļus. Jo ir tā, ka ar šo gadu nedaudz pielika pie algas un tad nu uz tā pamata priekšniecība drāž pa pilnu programmu, jāstrādā virsstundas un tā. Ko man dod tas algas pielikums, ja daļu no tā notērēju nervu zālēs vai arī ēdienā un alkoholā, ja sabrauc augumā un nervi jāmierina.

Pavisam un galīgi nepiekrītu! Katram jāzina sava vieta, ne visiem jābūt par uzņēmējiem un sava biznesa turētājiem. Algots darbs neliedz tiešam no sirds stradāt un labi pelnīt.

+++

Strādāju gan algotu darbu, gan savā labā (bet ne bizness). Darbojos vienā lauciņā un daru to, ko mīlu, kas sniedz gandarījumu, piepilda manu dienu, domas un nes peļņu. Neliekuļošu, nauda ir svarīga, bet pēc tūkstošiem netiecos, man pietiek ar to, kas man ir. Es attīstos un darbojos lauciņā, ko mīlu un man nav svarīgi, lai ik gadu mana alga pieaugtu par noteiktiem %. Protams, ja tā būtu, es neiebilstu, bet to neizvirzu kā pamatmērķi. Mērķis ir attīstīt sevi tālāk savā jomā un būt par labu profesionāli, tas gan.

Vispār pat nedaudz bail, ka super liela alga varētu sabojāt manu dzīvi, ne uzlabot. Netiecos pēc tās.

Te ir loti liela taisniiba.
Nauda ir vajadziiga,par to nav runa,bet kaadreiz cilveeki nemaak apstaaties savaas veelmees,ja nauda ir daudz-nekad nepietiek un tas saak bojaat dziivi...taada bezgaliiga tieksanaas peec materiaalaam veertiibaam.

Man šķiet, ka emocionālajai pusei ir jābūt samērā ar finansiālo.. Jo strādāt čūsku kolektīvā pat par lielu naudu ir ļoti grūti, tomēr tajā pašā laikā darbs ir darbs un strādāt tikai kolektīva u.c lietu dēļ arī ir muļķīgi.
Ja jūties izsmēlusi sevi un arī savu darba vietu, ir laiks iet prom. Svarīgāk par zināšanu, kad jāpaliek, ir zināt brīdi, kad jāaiziet, uzņemoties kaut ko jaunu var iegūt tikai un vienīgi pievienoto vērtību, ja runājam par minētajiem apstākļiem, ka arī atalgojums citā darba vietā būtu lielāks.
Varbūt es tāda esmu, bet man komforts ātri apnīk. Visu laiku kaut ko mainu un tiecos uz to, lai sasniegtu komfortu, taču, kad tas sasniegts, paliek garlaicīgi un jāsāk meklēt un būvēt no jauna. :-)

Man ir neliels biznesiņš. Vispār šajā jomā strādāju jau gadus 7, bet pirms gada atvēru arī savu uzņēmumu beidzot. Sākums bija traks, strādāju pa 12h dienā, nedaudz cieta arī veselība. Tikai tagad sākšu atvilkt elpu. Pagājusi nedēļa, kā man ir brīvais grafiks, pati plānoju laiku un liekas dīvaini - ko lai dara ? :D Jo esmu pieradusi darīt visu un katru dienu normāli rukāt, sākot no vienkāršiem darbiem, kā , piemēram grīdas mazgāšana, līdz pat uzņēmuma vadīšanai un kontaktiem ar ārzemju partneriem. Beidzot ir laiks arī sev, varu nedaudz atpūsties. Tikai tagad varēšu sākt attīstīt uzņēmumu un augt, jo līdz šim, pirmo gadu, knapi varēju vien sev nodrošināt algu. Līdz ar to, ja sapņojat par savu biznesu, pirmo gadu vai pat ilgāk no vairākiem tūkstošiem peļņas un atpūtas savās fantāzijās variet atvadīties :D Bet protams, ir arī daudzi plusi. Un kopumā esmu ļoti gandarīta par to, ko esmu paveikusi un, ka man vairs nav jāstrādā citu labā. Ja vakaros es nevaru aizmigt, es varu stundām sapņot par to, kā attīstīt savu uzņēmumu, ko es rīt paveikšu, kā attīstīšos, bet tās sajūtas ir tik labas tajos brīžos, tā ir tāda motivācija, tik spēcīga un tā arvien pastiprinās, kopš sāku just savus darba augļus. Perfekta sajūta, ko tādu izjutusi darba sakarā neesmu nekad. Un pat ne algas lielums te ir noteicošais, protams, arī tas ir svarīgi, bet tā gandarījuma un brīvības sajūta ir nepārspējama.

Man ir ļoti svarīgi, lai darba vieta man patiktu tīri emocionāli. Esmu pieredzējusi visādus variantus, bet tagad viss sakritis tā, ka man darba vietās vai nu patīk vadība, vērtības un atmosfēra, vai vismaz strādāju attālināti un varu nelikties ne zinis, ja tā nav. Un jā, tajās foršajās vietās alga nav no lielākajām, bet tomēr ar prieku strādāju. Ja varu atļauties normālu dzīves līmeni, tad tas mani sevišķi negrauž. Bet zinu, ka vietā, kas man riebtos, algas dēļ vien nepaliktu.

Man ir svarīga alga. Lai cik man patiktu darbs, par "paldies" nestrādātu. Bet ja viss apmierina, apsvērtu iespēju mainīt tikai, ja alga ievērojami palielinātos, ne jau par 100 eur. Bet katrā gadījumā pačekot sludinājumus un aiziet uz dažām pārrunām Tev jau neviens neliedz :) A ja nu atrod kaut ko daudz foršāku ;)

Man nav savs bizness, bet uz darbu eju ar prieku. Dvēseli darbam atdodu, tikai to dvēselēs "ņēmēju" reizem manā darbā ir pamazāk :D

kordelia, konkrēti tev vajadzētu nospļauties par drošības sajūtu un meklēt jaunu darbu, jaunus piedzīvojumus.

Pamaini kaut ko savā dzīvē! Varbūt tas dos jaunu sparu arī privātajā dzīves sfērā. Varbūt jaunajā darbā būs kāds simpātisks kolēģis ;)

Piekriitu meooooww, nevajag idealizeet biznesu:D

Bizness ne vienmēr sniedz gandarījumu. Tas ir milzīgs stress, bieži vien gadiem tiek strādāts bez jebkādas peļņas, nav normēts darba laiks utml.

Man jau ar liekas, ka patiesi laimīgs darbā var būt tikai tad, ja tas ir tavs business. Algots darbs... nu lai cik labs, tāpat paliek tikai un vienīgi algots darbs, kuram savu dvēseli neatdosi

Pavisam un galīgi nepiekrītu! Katram jāzina sava vieta, ne visiem jābūt par uzņēmējiem un sava biznesa turētājiem. Algots darbs neliedz tiešam no sirds stradāt un labi pelnīt.

Mans otrs darbs ir algots, bet profesija nu ļoooooti specifiska un interesanta. Nu tā, ka tiešām aizrauj un teorētiski man maksā arī par to , ka sēžu cosmo :D

Man jau ar liekas, ka patiesi laimīgs darbā var būt tikai tad, ja tas ir tavs business. Algots darbs... nu lai cik labs, tāpat paliek tikai un vienīgi algots darbs, kuram savu dvēseli neatdosi

Man patīk ,ka viena no vietām kur strādāju ir ģimenes uzņēmums ir tāda forša sajūta , ka viss ko dari ir pašu labā un gandrīz visa pievienotā vērtība paliek ģimenē .(l)

Man alga ir noziimiigs faktors. Labas emocijas es varu sanjemt arii no draugiem, bet uz darbu tomeer eju, lai sanjemtu naudu.

Nu nezinu, darbā tomēr pavadām lielāko daļu mūža bez maz vai. Justies darbā labi man tiešām ir prioritāte.

Man alga ir noziimiigs faktors. Labas emocijas es varu sanjemt arii no draugiem, bet uz darbu tomeer eju, lai sanjemtu naudu. Ja citaa darba vietaa man piedaavaatu lielaaku algu, protams, ieveerojami lielaaku, nevis 10 eiro, pashreizeejo darba vietu pamestu.

Strādāju dvēselei , ģimenei un savam priekam , kaut kā tas līmējās arī kopā ar finansēm , bet nevienu no saviem darbiem es nemainītu pret lielāku algu. Īstenībā man ir sajūta ,ka esmu tur kur man jābūt .

Wow, perfekti. Kaut man tā būtu. Ja man būtu sajūta, ka uz darbu eju nevis kā uz kautuvi, bet tas, ko daru ir sirdslieta, tad cita runa. Taču pašlaik vēl neesmu strādājusi darbu (vismaz savā profesijā, ko studēju),kas man patiktu. :-/ Tāpēc arī izvēlētos lielāku algu.

Strādāju dvēselei , ģimenei un savam priekam , kaut kā tas līmējās arī kopā ar finansēm , bet nevienu no saviem darbiem es nemainītu pret lielāku algu. Īstenībā man ir sajūta ,ka esmu tur kur man jābūt .

Neesmu labdarības iestāde, tāpēc, jā, protams, ka iespēju gadījumā izvēlētos darba vietu, kura saņemu lielāku ciparu. Komforts, kolēģi, tas ir otršķirīgi.