Vai rādījāt savu mazulīti citiem?

Negaidīju, ka sāksies tāāādi pārspīlējumi.. protams, šodien pārlasot savu tekstu šķiet nedaudz ne tā uzrakstīts, bet galvenā doma bija, ka ne jau NEDRĪKST uz bērniem paskatīties, pasmaidīt vai tā starp citu, garām ejot, uzmest skatienu, bet domāju tīri to nepatīkamo sajūtu, ka BLENŽ virsū zīdainim. Kad bērns būs lielāks, tad pieļauju, ka savādāk uztveršu svešu cilvēku interesi, bet pagaidām, kamēr bērniņš mazs, man tiešām tas rada diskomfortu un nepatīkamas emocijas. Ir vecāki, kuriem patīk bildes ar jaundzimušo ievietot visos portālos, ir arī tādi vecāki, kas tajās pašās ārstu uzgaidāmajās telpās, savu jaundzimušo ļauj ne tikai apskatīt, bet apčamdīt pilnīgi svešiem bērniem. Vai vēl trakāk - savu bērnu sabiedriskajā transportā sēdināt klēpī pilnīgi svešam cilvēkam u.tml. Man tas nav pieņemams un nav pieņemama arī ilgstoša blenšana. Ne mans, ne jebkurš cits bērns nav kaut kāda mistiskā veidojuma "sabiedrība" īpašums - vecākiem ir tiesības un pienākums rīkoties un justies tā kā nu tas viņiem liekas pareizāk. Turklāt arguments, ka man un līdzīgi domājošajiem būtu jāsēž cietoksnī, manuprāt, ir muļķīgs, jo visiem vajadzētu prasties normāli uzvesties sabiedriskās vietās un vienam otru maksimāli netraucēt.

Ja ir tādi aizspriedumi par citu cilvēku paskatīšanos uz bērniņu, tad nu piekrītu, labāk vispār no mājas ārā nenākt vai vispār netaisat bērnus, lai nebūtu TĀ jābesās, ka citi cilvēki ne tā paskatījās uz bērniņu.. Mazliet dīvaini smieklīgi tas šķiet :D
Es arī esmu redzējusi, ka uz maniem bērniem cilvēki paskatās ar smaidu, pamiedz ar aci, un ļaunu prātu nevienā brīdī neesmu iedomājusies turēt, es pasmaidu līdzi un bērns arī priecīgs :)

Kad man būs mazais viņu sākumā tikai man tuvie apraudzīs, un nebūs nekādas bildes soc. tīklos utt.

LV vispār cilvēkiem ir blenzšanas problēma, un es te pat nerunāju par maziem bērniem, bet vispār. Ej pa ielu un pretimnākošais vislaik blenž tieši tev sejā un nenovērš skatienu! :D Tā it kā uz sejas būtu otrs deguns uzaudzis! :D No vienas puses smieklīgi, no otras ļoooti nepieklājīgi. Nekur citur kā mūsu valstī, neesmu pamanījusi šādu problēmu... Vienreiz pajautāju vienai meičai, vai man uz sejas kaut kas ir, ka viņa tā skatās, šī samulsa un neko neatbildēja :D Tas pats ir, kad pa ielu iet grūtniece, uzreiz visi lūr uz to vēderu, tā it kā tas būtu kaut kas nedzirdēts un neredzēts un vispār ārpus mūsu saprāta robežām! Un nevar vēl zināt, ko cilvēks tajā laikā domā... Varbūt kaut ko pavisam nelabu... Jebkurā gadījumā tā konstantā skatīšanās uz cilvēku nav nekas labs un pieklājīgs, cilvēks var sajusties ļoti neērti un nepatīkami!

Wow, esmu nedaudz šokā par skaya komentāriem.

Wow... man pašai nav bērnu, bet vienmēr esmu bērnus mīlējusi, prasījusies auklēt utt. Es VIENMĒR ieraugot bērnu veikalā, pie ārsta vai kur citur sirsnīgi uzsmaidu, ja radies acu kontakts. Arī ja kaut kur redzu sievieti ar zīdaini rokās paskatos uz bēbīti un uzsmaidu tai sievietei. Vienmēr domāju, ka vecākiem prieks (man būtu), bet palasot komentārus man pilnīgi zosāda uzmetās.:-/ Varbūt tiešām vecākiem tas nepatīk un domās par to uz mani dusmojas?

Mana māsa dzīvo jaukā Amērikas pilsētā. Tur, protams, cita kultūra un mentalitāte, bet staigājot pa lielveikalu ar ratiņiem (meitiņai bija kādi 5 mēneši) parasti vismaz viena sieviete pienāca klāt, vaicāja cik bērniņs vecs un izteica komplimentus. Man tas vienmēr likās tik jauki, jo tika darīts arneviltotu prieku un laipnību. Māsa arī teica, ka sajūta, ka viņa priecājas par bērniņu un visa pasaule kopā ar viņu. Bet nu Latvijā laikam pat uzsmaidīt nedrīkst..:-(

Nu tas ir vecākiem, kuriem liekas, ka viņu bērns ir viņu manta, nevis cilvēks.

Es esmu tā ļaunā ,kura blenž , bet ar noteikumu , ka apskates objekts man izraisa patīkamas emocijas, jeb ir vienkārši skaists :)
esi pelākā pele un būsi visiem vienaldzīga . Skaistums prasa upurus .