Man ir 29. nedēļa un joprojām esmu par to, ka vīrietis dzemdībās nepiedalīsies. Protams, ja viņš gribētu nu tik ļoti, ka savādāk nemaz nevar, tad sakostiem zobiem atļautu piedalīties, bet tā kā viņš arī ir izteicies, lai daru kā man pašai ērtāk, kā arī redzu, ka viņš īpaši uz to neraujas, šo jautājumu vairs neapspriežam. Vecāki vienreiz pajautāja, visi akceptēja manu lēmumu, ka vīrietim tur nebūs ko darīt :D Brālēns gan nesen mēģināja pierunāt ar visādiem zemtekstiem, bet mani viņa stāsts par pārgriezto nabassaiti neuzrunāja:-P Tādā ziņā man nedaudz krīt uz nerviem, ka visur tiek uzsvērtas ģimenes dzemdībās, ka tieši tie tēvi pēc tam ir īpaši uzmanīgāki, izveidojuši emocionālo kontaktu un ko tur vēl ne, bet tām, kurām nepiedalās, tās ir nabadzītes, kas tikai var cerēt, ka viss būs labi. Es, protams, pārspīlēju, bet doma skaidra. Es vizualizēju to brīdi, kad vīrietis mūs satiks palātā un esmu pārliecināta, ka tas būs ļoti īpašs un skaists mirklis mums visiem trim, neskatoties uz to, ka viņš nebija klāt pie bērna pirmā kliedziena(l)
208
