nepatīkat mīļotā radiem

Lasu diskusiju un man šķiet interesanti, ka meitenes pārsvarā piemin attiecības tieši ar vīramāti, drauga māti. Manā gadījmā konflikts izveidojies ar vīra tēvu, kas sevi uzskata par galveno autoritāti. Ar vīramāti saprotamies labi, tā tik vēl trūka, ja vēl ar māti būtu nesaprašanās.

Varētu jau teikt, ka tas netraucētu attiecībām ar puisi, bet ja puisim ir stipra saikne ar ģimeni, ir biežas tikšanās reizes, tad ko? Zinot sevi, arī ikdienā man būtu grūti dzīvot ar tādu apziņu, ka sava mīļotā cilvēka tuvākajiem, es konkrēti riebjos. Visiem nevar izpatikt, bet labāk, lai es to nezinu, jo savu nepatiku var pasniegt arī kā neitrālu attieksmi, bez visām čubināšanām utt.

Tādā ziņā, man ir ļoti paveicies ar drauga ģimeni, jūtos tur kā savējā gan ar viņa vecākiem, īpaši mammu, gan citiem radiniekiem. Arī mana ģimene ir viņu pieņēmusi. Man ir neizsakāmi svarīgi, lai es tieku pieņemta mīļotā cilvēka ģimenē, tāpat arī, lai mana ģimene akceptē manu izvēli.

Ienīstu vīra māti un gaidu, kad viņa atdos galus. Atvainojiet par tiešumu.

Man ir tā laime dzīvot ar to raganu zem viena jumta... Zinu kāda māte es nekad nebūšu...

Nu ko, ari manam tevam nepatik dela draudzene diezgan mulkigu iemeslu delj. Nepartraukti censas parliecinat delu,'ka vini ir nesaderigi. Un meitene tiesam ir loti laba, labi audzinata, pieklajiga, centiga, izpalidziga stradiga. Bet vins piekasas pie nieka izskata (kada neliela defekta, ko es pat nepamaniju lidz man nepateica) un vecaku stavokla delj,'kasmisteniba ir loti cienijami cilveki un nav ne bomzi, ne zagli, Vispar loti nepatikama situacija,'kur sieviete tiesam nav vainiga,'ka nepatik, bet gribas delinam to, ko pats izvelesies.

Mani laikam tik daudz nesatrauktu, ja es nepatiktu vīrieša ģimenei, kā tas, ja manai ģimenei nepatiktu vīrietis.

Protams, kā puiši ne tik nopietnām, īslaicīgām attiecībām man ir bijuši puiši, par kuriem mana ģimene nav bijusi sajūsmā. Uz to laiku tas ir ok, lai tak nepatīk. Bet vai es precētu vīrieti, kurš manai ģimenei nu tiešām nepatīk? Šaubos. Man tas būtu pārāk smagi un sarežģīti.

Manu vīru mana ģimene dievina, tur viss ir kārtībā. Vīra ģimene arī pret mani izturas labi, ir mani pieņēmusi. Ar vienu izņēmumu-ir viena vīra radiniece, kura mani patoloģiski ienīst. Ar viņu jebkādus sakarus esmu pārtraukusi.

Nikoll, galiigi nee. Mums netraucee. Man nav buutiski doties uz vinja radu dzimsanas dienaam, Lieldienas nesvinam, bet uz Ziemassveetkiem vins brauc ar mani pie manas gimenes, ar mammu paseezot naakamajaa dienaa. Taa ka probleemu nulle.
Vai teiktu aciis, ka neinteresee, drosi voen jaa, bet nav bijusi vajadziiba. Aciis man neko nesaka, to, ko par mani draugam staasta, zinu peec caur durviim dzirdeetaam sarunaam un drauga burkskeesanas par glupo maati.
Uz kaazaam vinu noteikti negribeetu, jo nespeeju iedomaaties cik tiesi slikta vareetu buut mana reakcija pret taadu ruugumpodu skaistajaa vietaa.

Sākumā man bija grūti, sevišķi, ar drauga tēvu. Regulāri pēc mūsu tikšanās reizēm raudāju pēc tam. :-D Nebiju pieradusi pie tik asa, melna, aizvainojoša humora. Tādas atklātības. Tagad ir pagājuši vairāki gadi, un es dievinu viņa ģimeni, arī tēvu. Katru reizi,kad satiekamies, viens otram mēģinām pa jokam iedzelt, apcelt un pavilkt uz zoba. :-P Ar māti ir ļoti jaukas, sirsnīgas attiecības. :-)

Nu te, manuprāt, otrai pusei radiem ir jāaiztaisa mute un jānostāda fakta priekšā, ka attiecības ar konkrēto cilvēku ir viņa izvēle un viņš dzīvo ar šo cilvēku un šis fakts ir jāpieņem. Nekad jau nebūs tā, ka visi patiks visiem, bet vismaz jāpieņem un jāuztver cilvēks neitrāli. Īpaši, ja tā nepatika ir no sērijas, kur mamma (vai kāds cits no radiem) saka - "Vai, nu man jau dikti tā kaimiņu Anniņa patīk. Ka vajadzētu, dēliņ, ar viņu Tev... nevis ar šitādu". Pilnīgi čau, ja tā gadās :-D

Es zinu, ka es drauga vecākiem nepatīku un man tas ir pilnīgi vienalga. Vienkārši neitrāli izturos. Nekādas čupošanās ar viņiem un ciemošanās. (Protams draugs brauc ciemos.)
Kā aizgājām dzīvot atsevišķi, viņi saprot, ka man nav vēlami cilvēki. Es pat ar viņiem vairs nerunāju, ja sanāk sastapt. Tik tā - čau un viss. Bet tur jau garš stāsts slēpjas apakšā. :D

Tieši kā man - labdien ,kā iet ? Lai cilvēks neapvainojas ... Labi ka dzivojam tālu...

Es esmu tā, kurai kāds nepatīk, uzskatu, ka pamatoti. Problēmu atrisinu vienkārši - ciemos neaicinu, pati uz aicinājumu ciemos pieklājīgi atsakos. Nav man jāliekuļo un jātēlo, ka viss ir ļoti labi, ja patiesībā šos cilvēkus vērtēju zemu. Tajā pašā laikā, nav arī jāmāca kādam dzīvot, mēģinot viņu par kaut ko pārliecināt. Katram sava dzīve, savi lēmumi.