Pamatskolā piederēju pie tā dēvētajiem "nūģiem". Bet tā skola bija drausmīga, tiešām. Tur pat skolotāji kūdīja skolēnus savā starpā. Mūsu klases stundās apsaukāja un aprunāja citu klašu skolēnus un pat skolotājus. Man bija tikai viena draudzene, bet viņa nāca no ļoti nabadzīgas ģimenes, nekad nebrauca ekskursijās un arī man tad negribējās braukt, jo nebija ar ko sēdēt kopā :D Reizēm pat krāju savu kabatasnaudu vai izlūdzos vecākiem samaksāt arī par viņu, lai viņa tiek ekskursijā. Par laimi pavērās iespēja pēc 9.klases iet mācīties uz citu skolu, ko arī labprāt izmantoju. Vidusskolā, salīdzinājumā ar pamatskolu, bija paradīze. Skolā biju diez gan populāra, visi mani pazina, bija diez gan daudz draugu :) Vidusskolā satiku arī savu lielo mīlestību, ar kuru tagad esmu laimīgi precējusies. Vidusskola bija vienkārši fantastisks laiks! :) Ne brīdi nenožēloju, ka no ļoti labas skolas aizgāju mācīties uz viduvēju lauku skolu.
Universitātē tāda iedalīšana krutajos un nūģos vairs nebija, jo galu galā visi reiz pieaugam. Izveidojās ļoti labas attiecības ar kursabiedriem, ar kuriem vēl tagad (vairākus gadus pēc absolvēšanas) uzturam kontaktus, rīkojam salidojumus. Vienīgais iedalījums universitātē tā netīši sanāca - latviešu un krievu kompānijas. Krievu tautības studenti īpaši ar mums netusēja. Bija labas attiecības, bet ne tādas, ka arī pēc lekcijām kopā dotos ballēties utt.