Sveikas,
jau 4 mēnešus dzīvoju ar puisi un viņa vecākiem ārpus LV. Atbraucu, jo uzsāku mācības viņa valstī, pie vecākiem piekrita, jo mums bija noruna, ka tas ir lai varētu sakrāt naudu savām mājām, bet es nespēju sadzīvot ar viņa vecākiem, īpaši māti. Šeit valda nemitīga netīrība,viņu istabā smird. Vakaros mēdzu nomazgāt traukus, lai no rīta, būtu patīkami, bet vienmēr nākamajā rītā mani sagaida trauku un drupaču kalni, pēc viņa mātas, netīru drēbju kalni, grīdas nemazgātas, atkritumu maisi krājas virtuvē. Es pēc sevis vienmēr satīru, puisis pēc dabas ir diezgan pedantisks, bet viņš ir maz mājās un neredz to, ko redzu es. Tad, kad man noriebjas, ka visapkārt viss ir netīrs un notašķīts, satīru, iznesu atkritumus un tā dzīvoju pēdējos četrus mēnešus, kamēr viņa vienkārši sēž pie datora un spēlē kārtis. Man negribas būt par kalponi pieaugušiem cilvēkiem, bet esmu audzināta, ka mājām jābūt tīrām un patīkamām. Tāpat arī viņa neprot gatavot, un visi pārtiek no baltmaizēm un saldumiem, līdz pēc manas iniciatīvas es sāku gatavot, jo kuņģa dēļ, man vajag normālu ēdienu. Pārtiku pērku par savu naudu, gatavoju visiem, puisis un viņa tēvs slavē mani un ir priecīgi par pārmaiņām, bet viņa pat paldies nepasaka, lai arī bieži apēd visvairāk. Drīz došos brīvdienās uz LV, februāra vidū vajadzētu atgriezties, bet domāju, par studiju pamešanu, jo nespēju dzīvot tādos apstākļos, riebjas vienkārši. Diemžēl šobrīd citur atļauties dzīvot nevaru, puisis solīja, uztaisīšot remontu, dzīvoklis palikšot mums, bet es šo vietu nevaru ciest.Priecājos katru vakaru iet gulēt, jo zinu, ka diena ir beigusies.. Jūtos tiešām nelaimīga.. Esmu arī ar savu puisi par to runājusi, bet zinu, ka nekas nemainīsies, ja tā dzīvo gadiem.. :-/