Kad/ja īrniekam būs savs īpašums, tad arī skatīsies uz lietām citādāk
Man ir savs īpašums. Sanāk, ka tagad man jājūt līdzi visiem okšķerīgajiem izīrētājiem? :D Ir bijusi pietiekoši liela pieredze ar izīrētāja negodīgumu, nākšanu nelaikā un tamlīdzīgām lietām, lai sava īpašuma esamība šo pieredzi nespētu izdzēst no atmiņas.
Es uzskatu, ka izīrēt nozīmē nodot mājvietu cita rīcībā pilnībā, uz līguma termiņa laiku. Jā, ar noteikumiem, ar saistībām, bet uz to laiku tā ir īrnieka, nevis izīrētāja mājvieta, ar īrnieka mantām, ar īrnieka dzīves kārtību un ieradumiem.
Es arī mēdzu putekļus mēnesi neslaucīt, jau minēju citās tēmās, ka man uzkopt riebjas, bet īrētos dzīvokļus vienmēr atstāju perfektā kārtībā - pirms aiziešanas izberzu spīdīgu, bieži vien tīrāku, nekā sākumā bija. Līst pie īrnieka un pārmest par netīrītu plīti vai putekļainu grīdu, ir, maigi sakot, šizofrēniski.
Ja nu kādreiz izdomāšu izīrēt savu dzīvokli, neiešu neko pārbaudīt biežāk, kā reizi pusgadā. Arī īrnieki ir cilvēki un viņiem ir tiesības uz privāto dzīvi, uz zeķu murskuli zem krēsla un laikus nenomazgātiem traukiem.
Ja ir tik šausmīga paranoja, nevajag izīrēt - pārdodiet un miers. Galu galā, īrnieki parasti maksā ne mazu naudu par dzīves telpu, nav jau pusaudži, kurus kopmītnēs kā komandantei jākontrolē un atzīmes par tīrību jāliek.