Labvakar, cosmo meitenes.
Parasti es nepiedalos forumā čīkstules lomā, bet kāpēc gan nepadalīties ar savu bēdu ..
Augustā izšķīros ar savu vīrieti, ar kuru kopā pavadījām 4 lieliskus gadus, bet diemžēl tas notika ne mūsu gribas dēļ.. Rokas nolaidās, sevišķi tāpēc, ka laikam neciešu būt viena, un bez vīrieša jūtos bezspēcīga. Tā kā sapratu, ka ar manu vīrieti mums nebūs iespējas turpināt mūsu attiecības, es nevēlējos gulēt gultā, ēst nejēgā daudz saldumus un par to sērot, jo " dzīvē gadās visādi" . Tad, kā sniegs uz galvas man uzkrita vīrietis, kuru pazīstu jau ilgus gadus, un atzīšos, ka agrāk man viņš pat diezgan ļoti simpatizēja, bet viņam tolaik bija attiecības , līdz ar to mūsējās,protams, bija tikai "čau-čau" līmenī. Neiegrimšu detaļās, kā tieši viņš uzradās manā dzīvē, bet tā nu tas notika. Viņš vēlējās uzsākt attiecības, un es nebiju pret , lai gan iepazīstot viņu tuvāk, jau pēc pirmajām tikšanās reizēm , nebiju stāvā sajūsmā, jo kaut kas viņā mani atbaidīja. Nu esam kopā pāris mēnešus , taču mūsu attiecības atgādina skolnieku romānu, pie kam - nepārāk izdevušos. Vīrietis mīl iedzert, nepievērš man pienācīgu uzmanību , mēdz būt rupjš un visādā ziņā neliek man justies laimīgai. Nesaprotu , ko darīt, ja esmu situācijā, kad negribu būt viena , taču nevēlos arī sadzīvot ar ko tādu.. Vai ir iespēja kaut ko mainīt otrā cilvēkā?
32
