Pēdējā laikā daudz domāju par darīšanas jēgu dzīvē, kaut kādiem sabiedrības nerakstītajiem likumiem, ko mūsdienās visi cenšas izpildīt, kļūstot par karjeras dinozauriem, darbaholiķiem un apsēstiem ar mūžīgo optimismu un mērķu sasniegšanu. Darīt tikai aiz cieņas pret citiem, jo tā pieņemts, darīt tikai vecāku dēļ (nesaku, ka tas ir maz un bezjēdzīgi), darīt un negūt sev nekādu gandarījumu no tā visa... Man reizēm arī ir gribējies iziet uz ielas pajautāt visiem: Bet kāpēc obligāti kaut kas jādara un par kaut ko jāinteresējas? Kāpēc, ja gribi, lai tevi kāds redz, ir jābūt sabiedrības dvēselei un mežonīgi aktīvam? Kāpēc nevar vienkārši būt un neko negribēt, neko daudz negribēt?
Es šobrīd studēju un daru to tāpēc, ka man tas tiešām patīk, nevaru iedomāties savu dzīvi bez studijām. Bet tādu citu lielo interešu un nodarbošanās man nav. Un es neteiktu, ka jūtos kaut kā slikti vai citādi. Zinu cilvēkus, kas pabeiguši augstskolu un pēc tam vēl pāris gadus nodzīvojuši kojās, nemeklējot ne darbu, ne arī studējot tālāk. Pārsvarā datorurķi puiši, bez meitenēm, dzīvo mammām uz kakla, tik pie datora, prasības pret dzīvi - nekādas. Par viņiem mani māc šaubas, jo ja cilvēkam ir tikai viena interese dzīvē un pat, ja to pašu viņš kārtīgi neattīsta līdz galam, jo vieglāk ir sēdēt un neko nedarīt, tad... žēlīgi. Tai pat laikā no citas puses raugoties, es viņus pat lielā mērā saprotu.
Man liekas, ka galvenais ir kaut cik parādīties cilvēkos - iet sabiedriskajā dzīvē, interesēties par kaut ko, kaut kā iekšēji sevi papildināt, ja ne ar reālu darbu vai mācībām. Nav jau teikts, ka tā gribēšana Dzīvot neuzradīsies. Kaut kādu jēgu darīt vai nedarīt cilvēks laikam atrod tikai sevī. Bet šis tiešām ir aktuāls jautājums šobrīd, par ko padomāt.
534
