Kā tev iet tagad, Eliyuu?
Pacēlu šo diskusiju, jo ar mani ir tāpat - aprīļa vidū zaudēju savu tēti, kurš man bija dārgākais cilvēks. Pāris nedēļas man nebija laika skumt un es dzīvoju ar domu, ka tētis grib, lai es turos. Bet tagad, kad sāku apjēgt, ka viņa tiešām vairs nav, es jūtos neizsakāmi vientuļa. Man ir apkārt brīnišķīgi cilvēki un nav tā, ka es viņu pūles un atbalstu nenovērtētu, tieši otrādi - es esmu bezgalīgi pateicīga, ka viņi ir man blakus, bet tāpat izjūtu vientulību, jo tētis bija cilvēks, kas aizpildīja lielāko daļu manas dvēseles, es viņu vienmēr gaidīju pārbraucam (bija tālbraucējs), redzējāmies pareti, bet tieši tāpēc mums arī bija tik cieša saikne. Man ir sajūta, ka man īsti vairs nav savas vietas - brauc, ej, kur gribi, visur viss liekas bezjēdzīgs, nedzīvs, bez krāsām.
Esmu sākusi rakstīt atmiņu dienasgrāmatu par viņu, bet domāju pāriet uz vēstulēm, jo izjūtu viņa trūkumu un liekas, ka ar katru dienu vairāk. Telefonā joprojām stāv viņa numurs un ir brīži, kad to ņemu rokās, lai uzrakstītu viņam sms, bet saprotu, ka vairs nav, kam.
Raudu maz, lai gan aizvakar no rīta bija totāls ūdenskritums un pēc tam palika daudz vieglāk. Aizmirst un vienkārši atslēgties no atmiņām, domām par viņu arī nevaru, jo liekas, ka tad atslēgšu arī sevi. Es viņu vienmēr esmu izjutusi kā daļu no sevis un nekad pa īstam neesmu bijusi gatava viņu zaudēt, arī pēc vecmāmiņas nāves, kad likās, ka tieši viņš būs nākamais.
Dīvaini ir arī tas, ka domāju - kā viņš jūtas tur, vai viņam tur ir labi, šķiet, es negribu zaudēt sajūtu, ka vienalga, kur, bet viņš joprojām kaut kur ir. Diezgan bieži redzu viņu sapņos, bet tie nav tādi, kas pārliecina, ka viņa dvēsele ir pavisam apmierināta. Jebkurā gadījumā es cenšos viņam domās vēstīt, ka mēs, šai saulē palikušie, neko vairs mainīt nevaram, viņa pēdējās vēlēšanās esam izpildījuši pēc visām iespējām, kas mums bijušas.
Šo visu rakstīju kā sirds izkratīšanu.
131
