Pāri astoņiem ierados klīnikā un deviņos jau bēbis bija klāt. Ūdens nogāja mājās un tad arī uzreiz braucām. Nu, tā ātri viss. Plīsumi bija, un pēctam ļoti ilgi viss tīrījās, ja nemaldos mēnesi vēl lietoju paketes, pirmo nedēļu vispār gāzās asinis, bet man arī MR ir ļoti spēcīgas parasti, tikai to plīsumu dēļ bail atkal dzemdēt, savādāk varētu katru gadu pa bērnam, ja viss notiktu šādi. Un tad vēl tā nekontrolējumā trīcekļa dēļ, kas vienā brīdī uznāca no adrenalīna, no sāpēm, kad tikko viss sākās, tas laikam ir tas pats šoka sindroms, līdzīgi veğ. distonijai, vai sazin kas? Vajadzēja atrast sevī pārcilvēcisku spēku, lai to pārtrauktu, negribēju, lai man kaut ko špricē, sakodu zobus un skaitīju pie sevis mantru- nu taču saņemies, izbeidz drebēt!!!
Vispār es dzīvoju ar domu, ka miljoniem sieviešu dzemdē un piedzemdē, ar ko es īpašāka, man ir jāizdara viss, kas no manis atkarīgs un viss, neromantizēju pasākumu.
Bērns un vīrs blakus saldi nočučēja visu nakti, es pati nevarēju aizmigt, skatījos uz viņu un cenos aptvert, kas noticis, pa brīdim iečekoju cosmo forumu, haha:)
Principā ir pagājuši 2 gadi un arvien vairāk pieķeru sevi pie domas, ka varētu atkal..
2
