Kā lai saņemas un gatavo?

Ēst gatavot cilvēks var iemācīties pats. Bērnībā manas mammas augstākā pilotāža virtuvē bija bezmaz makaroni

cormeum, ļoti piekrītu :) Bet mana atbilde bija domāta Emmanuelle, kura izteicās, ka būtu labi, lai mammas iemācītu saviem bērniem to ēst gatavošanu, lai vīrietis jau būtu adoptēts ģimenes dzīvei. Doma jau bezgala skaista un pareiza, tikai tāda neliela liekulība - lai mamma iemācā, bet mamma jau pati negatavo un attiecīgi arī neiemācīs. Tā kā koks ar diviem galiem - šodien Tu esi tā, kura negatavo, bet nākotnē esi sieva, kura vēlas vīrieti, kas māk gatavot.


P.S. Tas nav domāts konkrēti Emmanuelle, bet vispārīgi. Nē, ēst gatavošana NAV piespiedu darbs un ja cilvēkam ir labi, kā ir, tad viss ir bumbās. Problēmas sākas tad, ja pārī/ģimenē ir atšķirīgi uzskati par maltītes gatavošanu, ēdienreizēm..

Un jā, es uzskatu, ka barot bērnus ar pelmeņiem mūžīgi nav labi un pareizi. Jā, no tā neviens nenomirs, bet problēmas ar kuņģi var noraut uz viens-divi.

Nav jau obligāti jāgatavo, ja negribas. Es varu gatavot tikai tad, kad man pašai gribas ēst un tādus ēdienus, kuri pašai garšo, gatavot tikai priekš cita, nu nē...
Nav problēmu sildīt un ēst vairākas dienas vienu un to pašu, tā arī daru, ka sagatavoju vairākām dienām, jo darba dienās nav laika. Un gatavoju tikai tādus ātros ēdienus un tādus, kur nerodas daudz netīro trauku. :-D

ka būtu labi, lai mammas iemācītu saviem bērniem to ēst gatavošanu, lai vīrietis jau būtu adAptēts ģimenes dzīvei.

Bet būu jau arī labi, ne? Un kur tur koks ar diviem galiem? Būu labi, ja mammas iemācītu visiem saviem bērniem, gan dēliem, gan meitām, gatavot ēst. Jo man paziņās ir ģimenes, kur mamma ēst gatavot ir iemācījusi tikai meitai, dēlam iemācīts, ka sievietes visu sataisa, un viņi ar tēti tikai ēd (un skrūvē spuldzītes). Un tas jau nu ir ATTIEKSMES, nevis nemācēšanas jautājums!

Ja mamma nemāk pati, var uz 18 gadu jubileju uzsakut kulinārijas kursus. Gan dēlam, gan meitai.

Mani kādreiz, kad dzīvoju pie mammas, pie plīts varēja redzēt tikai tad, kad bija jāgatavo vista. Tas bija mans meistarstiķis un es to pieprotu vislabāk un visi priekā sita plaukstas, bet es vispār nekad neko negatavoju. Tās bija zobu sāpes. Laikam biju slikta meita, jo ar to nepalīdzēju.
Sāku dzīvot kopā ar draugu un tad kaut kā aizgāja...Es neteiktu,ka esmu baigais virtuves specs utt, bet es gatavoju tad, kad es zinu,ko es gribu pagatavot. Es esmu uz jauninājumiem un ja es uzskrējusi virsū kādai labai receptei- es gatavoju. Liels pluss ir tas, ka draugs gatavo daudz un dikti, vairāk kā es un tas nozīmē, ka es stāvu pie plīts gana reti, bet kad gatavoju, tad kaut ko labu, jaunu, neēstu.
Jā, reizēm savāru tupeņus, sataisu tortillas, vai savāru zupu. Man patīk gatavot tikmēr, kamēr man to darīt nav spiesta lieta un man nebaksta acīs ar pirkstu un nekrata, sakot "Tas ir sieviešu pienākums!"
Ja es to varu darīt pēc brīvas gribas - man tas patīk.:)
Ja mans pienākums būtu katru vakaru likt ko galdā un katru dienu štukot ko nu tgd sataisīt, es atstieptu kājas.

abiem diviem ir jaamaak gatavot vismaz elementari kaut olas uzcept.

Un gatavot ar mīlestību-kā tas ir?

Es to saku par visu,kas man patiik dariit!
Man nekad ,nekas nav paticis "daudz"-to vareetu attiecinaat arii uz eest gatavosanu,kas saistaas ar lieliem katliem,vairaakaam dienaam utt.Ja es taisu ,tad taisu to zupu vienai dienai(ja paliek paari,nemetu aaraa),bet censos katru dienu uztaisiit kaut ko mazliet citu ,pie viira taisitaas zivs,galas!

Nu , ja tev riebjas gatavosana,'tak negatavo un kaut cipsus un pusfabrikatus visu dienu.ja macins atlauj, tad staiga pa restoraniem.gan jau,ka tur ari var veseligi paest..
Beeet vsp nakotnei iesaku padomat, ja tev bus kadreiz bernj, ko tu liksi galda..tas ta pardomam...

Domaajot par daudzaam lietaam kopdziivee,sis faktiski ir viens no mirkliem,kad ir iespeeja ar to savu "otro pusiiti" parunaat par dienas notikumiem uttEsmu ar savu viiru loti daudz kopaa ,un jau ilgus gadus.Taadas ikdieniskas lietas,kaa vakarinu taisiisana kopaa, mums ir iipass rituaals.

Un gatavot ar mīlestību-kā tas ir? Domā-ak, mazā, mīļā, beigtā vistiņa, kā es tevi tagad metīšu karstā cepeškrāsnī?

Vai tad tiešām ir viss tikai galējībās? Gatavošana ar mīlestību - Tu gatavo un Tev tas tiešām patīk, nevis tā, ka piespiedu kārtā dari kaut ko, kas riebj. Es savu darbošanos virtuvē tiešām saucu par "gatavošanu ar mīlestību", jo visu daru tādēļ, ka ļoti patīk, koncentrējos, iedziļinos, nav ķep ļep, lai tik būtu, ar ko piestumt punci...turklāt, gatavojot (ja gatavošana neaprobežojas ar fiksu visa samešanu k kur, pavadot virtuvē knapi minūti) jau daudz kas tiek pārdomāts utt., ja ir slikts garastāvoklis un mācas virsū sliktas domas, gatavošanai klāt neķeros nemaz, tādēļ, ka šķiet, ka tas sliktais, ko tajā ielieku, visu sabojā. Bet, nu, es saprotu, ka ne visiem ir ticība tādām enerģijām utt., ir tādi, kam ēdiens ir vienk izdzīvošanai..cilvēki dažādi, man vienk sagribējās paskaidrot. ;-)

Šakti, es, savukārt, nesaprotu, kādēļ tik ļoti tiecies uz gatavošanu...izskatās, ka Tevi pilnībā apmierina pašreizējā situācija, kur ir problēma, kādēļ vajadzīgi ieteikumi? Sāksi gatavot tad, kad tiešām gribēsies vai būs nepieciešamība. Nav jau tā tāda lieta, kas pēc iespējas ātrāk jāapgūst. Es tiešām neuzskatu, ka jāpiespiež sevi, ja nemaz nav ne mazākā vēlme, vēl jo muļķīgāk, ja tikai tādēļ, ka citi, redz, to dara.

Man loti patiik tas-bet man nav laika...Taa tas aiziet...nav laika taisit eest,nav laika piekopt maaju,nav laika kaartiigi pamiileeties ,un te mees esam baigaas-bez viiriesa!:-D