Kā lai saņemas un gatavo?

Man loti patiik tas-bet man nav laika...Taa tas aiziet...nav laika taisit eest,nav laika piekopt maaju,nav laika kaartiigi pamiileeties ,un te mees esam baigaas-bez viiriesa!:-D

Un gatavot ar mīlestību-kā tas ir? Domā-ak, mazā, mīļā, beigtā vistiņa, kā es tevi tagad metīšu karstā cepeškrāsnī?

Vai tad tiešām ir viss tikai galējībās? Gatavošana ar mīlestību - Tu gatavo un Tev tas tiešām patīk, nevis tā, ka piespiedu kārtā dari kaut ko, kas riebj. Es savu darbošanos virtuvē tiešām saucu par "gatavošanu ar mīlestību", jo visu daru tādēļ, ka ļoti patīk, koncentrējos, iedziļinos, nav ķep ļep, lai tik būtu, ar ko piestumt punci...turklāt, gatavojot (ja gatavošana neaprobežojas ar fiksu visa samešanu k kur, pavadot virtuvē knapi minūti) jau daudz kas tiek pārdomāts utt., ja ir slikts garastāvoklis un mācas virsū sliktas domas, gatavošanai klāt neķeros nemaz, tādēļ, ka šķiet, ka tas sliktais, ko tajā ielieku, visu sabojā. Bet, nu, es saprotu, ka ne visiem ir ticība tādām enerģijām utt., ir tādi, kam ēdiens ir vienk izdzīvošanai..cilvēki dažādi, man vienk sagribējās paskaidrot. ;-)

Šakti, es, savukārt, nesaprotu, kādēļ tik ļoti tiecies uz gatavošanu...izskatās, ka Tevi pilnībā apmierina pašreizējā situācija, kur ir problēma, kādēļ vajadzīgi ieteikumi? Sāksi gatavot tad, kad tiešām gribēsies vai būs nepieciešamība. Nav jau tā tāda lieta, kas pēc iespējas ātrāk jāapgūst. Es tiešām neuzskatu, ka jāpiespiež sevi, ja nemaz nav ne mazākā vēlme, vēl jo muļķīgāk, ja tikai tādēļ, ka citi, redz, to dara.

Domaajot par daudzaam lietaam kopdziivee,sis faktiski ir viens no mirkliem,kad ir iespeeja ar to savu "otro pusiiti" parunaat par dienas notikumiem uttEsmu ar savu viiru loti daudz kopaa ,un jau ilgus gadus.Taadas ikdieniskas lietas,kaa vakarinu taisiisana kopaa, mums ir iipass rituaals.

Nu , ja tev riebjas gatavosana,'tak negatavo un kaut cipsus un pusfabrikatus visu dienu.ja macins atlauj, tad staiga pa restoraniem.gan jau,ka tur ari var veseligi paest..
Beeet vsp nakotnei iesaku padomat, ja tev bus kadreiz bernj, ko tu liksi galda..tas ta pardomam...

Un gatavot ar mīlestību-kā tas ir?

Es to saku par visu,kas man patiik dariit!
Man nekad ,nekas nav paticis "daudz"-to vareetu attiecinaat arii uz eest gatavosanu,kas saistaas ar lieliem katliem,vairaakaam dienaam utt.Ja es taisu ,tad taisu to zupu vienai dienai(ja paliek paari,nemetu aaraa),bet censos katru dienu uztaisiit kaut ko mazliet citu ,pie viira taisitaas zivs,galas!

abiem diviem ir jaamaak gatavot vismaz elementari kaut olas uzcept.

Mani kādreiz, kad dzīvoju pie mammas, pie plīts varēja redzēt tikai tad, kad bija jāgatavo vista. Tas bija mans meistarstiķis un es to pieprotu vislabāk un visi priekā sita plaukstas, bet es vispār nekad neko negatavoju. Tās bija zobu sāpes. Laikam biju slikta meita, jo ar to nepalīdzēju.
Sāku dzīvot kopā ar draugu un tad kaut kā aizgāja...Es neteiktu,ka esmu baigais virtuves specs utt, bet es gatavoju tad, kad es zinu,ko es gribu pagatavot. Es esmu uz jauninājumiem un ja es uzskrējusi virsū kādai labai receptei- es gatavoju. Liels pluss ir tas, ka draugs gatavo daudz un dikti, vairāk kā es un tas nozīmē, ka es stāvu pie plīts gana reti, bet kad gatavoju, tad kaut ko labu, jaunu, neēstu.
Jā, reizēm savāru tupeņus, sataisu tortillas, vai savāru zupu. Man patīk gatavot tikmēr, kamēr man to darīt nav spiesta lieta un man nebaksta acīs ar pirkstu un nekrata, sakot "Tas ir sieviešu pienākums!"
Ja es to varu darīt pēc brīvas gribas - man tas patīk.:)
Ja mans pienākums būtu katru vakaru likt ko galdā un katru dienu štukot ko nu tgd sataisīt, es atstieptu kājas.

ka būtu labi, lai mammas iemācītu saviem bērniem to ēst gatavošanu, lai vīrietis jau būtu adAptēts ģimenes dzīvei.

Bet būu jau arī labi, ne? Un kur tur koks ar diviem galiem? Būu labi, ja mammas iemācītu visiem saviem bērniem, gan dēliem, gan meitām, gatavot ēst. Jo man paziņās ir ģimenes, kur mamma ēst gatavot ir iemācījusi tikai meitai, dēlam iemācīts, ka sievietes visu sataisa, un viņi ar tēti tikai ēd (un skrūvē spuldzītes). Un tas jau nu ir ATTIEKSMES, nevis nemācēšanas jautājums!

Ja mamma nemāk pati, var uz 18 gadu jubileju uzsakut kulinārijas kursus. Gan dēlam, gan meitai.

Nav jau obligāti jāgatavo, ja negribas. Es varu gatavot tikai tad, kad man pašai gribas ēst un tādus ēdienus, kuri pašai garšo, gatavot tikai priekš cita, nu nē...
Nav problēmu sildīt un ēst vairākas dienas vienu un to pašu, tā arī daru, ka sagatavoju vairākām dienām, jo darba dienās nav laika. Un gatavoju tikai tādus ātros ēdienus un tādus, kur nerodas daudz netīro trauku. :-D

Ēst gatavot cilvēks var iemācīties pats. Bērnībā manas mammas augstākā pilotāža virtuvē bija bezmaz makaroni

cormeum, ļoti piekrītu :) Bet mana atbilde bija domāta Emmanuelle, kura izteicās, ka būtu labi, lai mammas iemācītu saviem bērniem to ēst gatavošanu, lai vīrietis jau būtu adoptēts ģimenes dzīvei. Doma jau bezgala skaista un pareiza, tikai tāda neliela liekulība - lai mamma iemācā, bet mamma jau pati negatavo un attiecīgi arī neiemācīs. Tā kā koks ar diviem galiem - šodien Tu esi tā, kura negatavo, bet nākotnē esi sieva, kura vēlas vīrieti, kas māk gatavot.


P.S. Tas nav domāts konkrēti Emmanuelle, bet vispārīgi. Nē, ēst gatavošana NAV piespiedu darbs un ja cilvēkam ir labi, kā ir, tad viss ir bumbās. Problēmas sākas tad, ja pārī/ģimenē ir atšķirīgi uzskati par maltītes gatavošanu, ēdienreizēm..

Un jā, es uzskatu, ka barot bērnus ar pelmeņiem mūžīgi nav labi un pareizi. Jā, no tā neviens nenomirs, bet problēmas ar kuņģi var noraut uz viens-divi.

Ja tevi viss apmierina tavā dzīvesveidā un ēšanas paradumos,tad kāpēc kaut ko mainīt? Nemeklē problēmas,kur tās nav. Mainīsies dzīves apstākļi,tad varbūt mainīsies attieksme pret gatavošanu.

ņemot vērā, ka lielāka daļa te negatavo, kā to var iemācīt savam bērnam?

Ēst gatavot cilvēks var iemācīties pats. Bērnībā manas mammas augstākā pilotāža virtuvē bija bezmaz makaroni :D
Kad sāku dzīvot atsevišķi no vecākiem, mācēju tikai omleti cept..īsti nezināju, kam zvanīt un prasīt padomu :D Tāpēc ir grāmatas, internets..tagad ari mamma vairāk sākusi gatavot, dalamies ar saviem "virtuves noslēpumiem" :D

Hmmm, sēžu un prātoju, kā vispār var kādam svešam cilvēkam iedot padomu, lai viņš pēkšņi maģiski izmaina to, kas viņam patīk vai nepatīk. Vienkārši daži cilvēki nav radīti ēst gatavošanai, nekā dramatiska tur nav.

Šakti, kad (ja) radīsies dzīvē vēlme vai vajadzība gatavot ēst, tad arī iemācīsies! Ar Google, Youtube un varbūt mammu/māsu/draudzeni pie telefona, kam kaut ko pajautāt, viss sanāks ēdams jau pirmajā reizē :) Bet pagaidām, kamēr ir labi tāpat - beidz "cepties" un meklēt problēmas tur, kur to nav.

Paldies, meitenes, par viedokļiem!

Kā es dzīvoju?
Tā arī ir dzīve iegrozījusies, ka negatavoju. Nu es domāju, neko necepju, nešmorēju, zupas, sautējumus un tamlīdzīgi. Brokastīs kādu maizīti labi ja paspēju apēst. Pusdienās, kad esmu darbā, eju ēst uz kafejnīcām. Pa vidam kādu augli vai našķi pagraužu. Mājās esmu pārāk vēlu, lai kaut ko gatavoju vakariņām. Kaut ko pa ceļam gatavu nopērku. Labākajā gadījumā makaronus uzvāru.

Brīvdienās arī parasti cenšos kaut ko ieplānot, kaut kur doties un braukt un atpūsties, un tur arī attiecīgi paēdu.

Kaut vai šodien. Ir 7diena. Šī ir vienīgā diena, kad varu izgulēties, un, jā, es labāk izvēlos nogulēt līdz pusdienlaikam, nekā celties agri un gatavot ēst. Un, kad pieceļos, labāk priekšroku dodu doties uz kādu spa, baseinu, brunchā ar draugiem vai aizbraukt ciemos pie vecākiem, nekā sēdēt vienai mājās un gatavot.

Nu tā kaut kā...

Man patīk gatavot. Gatavoju arī tikai priekš sevis, no pusfabrikātiem (izņemot pelmeņus) nepārtieku. Man patīk tas skats un sajūsma dzīvesdrauga acīs, kad viņš pēc garas darba dienas atnāk mājās un ir ko garšīgu uzēst. Un tad pateicībass vārdi :) Un kopš ir bērns,negatavot nevaru, un arī tur man patīk skatīties, kā bērns ēd gardu muti :) Bet, kad ir sūdīgs garīgais vai ir "šodien nav gatavojamā diena" sajūta, tad labāk atturos, jo sanāk ne īsti garšīgi.

Man patīk gatavot ēst, patīk gatavot kopā ar vēl kādu,bet vēl vairāk patīk vērot kādu,kurš gatavo priekš manis :D

Parasti gan negatavoju neko dižu priekš sevis,bet ja esam divi un vairāk ēdāji ,tad jāāā, dod tik šurp dēlīti un nazi! :D

Es arī kādreiz absolūti necietu gatavošanu, un arī vajadzības nekādas nebija - dzīvoju viena, darbs tāds, ka mājās esmu vēlu. Brokastis neēdu, pusdienas ārpus mājas, vakariņās - kādu augli/jogurtu. Sevi lielā mērā attaisnoju arī ar to, ka man dzīvoklī nav superapstākļi gatavošanai - ir tikai el.plītiņa, kas ir lēna - tos pašus makaronus uzvārīt var tik pa 30 min (un tie ir makaroni!).
Tad iepazinos ar savu draugu - viņš dievīgi gatavo! Pirmos kopābūšanas mēnešus tik sēdēju ar vīna glāzi, kamēr šis šiverēja bez problēmām pa manu virtuvi un man šedevrus taisīja. Tad kaut kā - saskatījos, ar kādu šis entuziasmu ņēmās un palēnām pašai sāka gribēties pamēģināt kko uztaisīt.
Tagad gatavoju kādas 3x nedēļā un ar prieku ceļos katru svētdienas rītu pirmā, lai brokastīs pankūciņas uzceptu.
Sanāk, ka draugs mani salauza šai jautājumā :D

To izbrīnu un sašutumu par to, kā, nu kāāā var negatavot un vēl negribēt gatavot ēst, es nesaprotu. Tā jau arī var kādam pajautāt-nu kā Tu vari svētdienā līdz pusdienas laikam gulēt?

Tas laikam arī atkarīgs no tā, cik svarīgs ēdiens katram no mums ir. Es personīgi nekādu tur baigo baudījumu, eksperimentus un vēl nez ko nemeklēju. Man ēdiens ir tādēļ, lai normāli funkcionētu. Ne vairāk un ne mazāk. Jā, kaut kas garšo vairāk, kaut kas mazāk, bet nu īpašas domas ēdienam neveltu.

Un gatavot ar mīlestību-kā tas ir? Domā-ak, mazā, mīļā, beigtā vistiņa, kā es tevi tagad metīšu karstā cepeškrāsnī? :-D

Nu tad jau vaina vēderā, ne zupā :-D