Sveikas!
Ir tā, ka satiekos ar puisis nu jau gandrīz kā gadu. Viss ir tiešām ļoti labi, ideāli. Saka visu laiku , ka es viņam tik ļoti patīkot, vienvārdsakot viss ir kā pasakā. Pati arī jūtos ļoti labi šajās attiecībās, līdz brīdim, kad runājam par mācību gada beigām. Dzīvojam kopmītnēs Zviedrijā. Viņš ir no Portugāles. Un protams, es ceru visu laiku uz kaut kādu nākotni kopā, bet viņš tikai atbild , ka jau no paša sākuma zinājām, ka būs gada beigās jāšķirās un to ir tiešām sāpīgi klausīties, lai gan tajā pat laikā sakot ka mīlot un neviens viņu nedara tik laimīgu un priecīgu kā es. Redzu ar savām acīm, ka viņš tiešām ir manī iemīlējies, visu laiku velta man uzmanību, ir ļoti greizsirdīgs un rūpīgs.. Bet es tiešām nesaprotu kādēļ viņš nedomā neko tālāk tādā gadījumā iesākt! Esmu vairākas reizes domājusi, aj jāmet viss pie malas, bet tad paliek žēl, jo mēs tiešām esam kā divi dvēseļu radinieki un negribas dien dienā viņu redzēt un nožēlot , vai redzēt ar citām. Izklausos noteikti , varbūt, mazliet muļķīgi, bet ceru uz kādiem jūsu padomiem vai pieredzes! Kad iedomājos par teikšanu atā, tiešām kakls sakāpj kaklā un sāp sirds.. Jo nevienu līdz šim šādu cilvēku nebiju satikusi un bail, ka arī nesatikšu!
Paldies :-)
18
