Nevelama grutnieciba..

Mana daudz ko un bieži , bet naktī čuč, tāpēc nevajag pieņemt ,ka visi vienmēr pa naktīm neguļ, mēdz būt izņēmumi, tāpat ,kā ne visas dzemdē vai mokās kontrakcijas padsmit stundas ;);-)

Izklausīsies ciniski ārkārtīgi nepareizi, bet es pat neteiktu, ka tas ir sliktākais gadījums. Uzaugt mīlošā ģimenē, pat ja tā nav bioloģiskā ģimene nebūt nav sliktāk par to, ja aug pie īstās mātes, kura savu bērnu nemīl, negrib un visu mūžu bērnam pārmet savu sabojāto dzīvi. Man tāda ir omīte, kura mammai dusmu brīžos ļoti bieži atgādināja, ka viņa ir negribēts bērns, ka tā īsti ome mammu nav mīlējusi un omes dzīve tāpēc esot sabojāta, jo bērna dēļ viņa esot piesieta neuzticīgam vīram dzērājam. Iedomājieties, kā mamma jutās to no bērna kājas dzirdot? Ja omei būtu bijusi vēl lielāka teikšana, tad arī manis nebūtu jo mamma tiktu piespiesta uz abortu, lai vēl savu dzīvi nesabendētu. Labi, ka mamma bija tik stipra un mani paturēja, viņa man ir dārgākais (bez meitas, protams), kas man ir. Nu tā, savu sāpi izliku!

dzīve nebeidzas līdz ar bērna ienākšanu dzīvē, tā tikai pieņem jaunus apgriezienus. Ar meitu paliku stāvoklī 2.kurā, vēl gads bija jāmācās, ņemu gan akadēmisko, jo janvāra sākumā piedzima tieši 3 dienas pirms sesijas. Rezumē medskolu pabeidzu, tagad jau mācos otru augstāko 2kursā. Pa vidu šim esmu ceļojusi gan viena, gan ar bērnu. Esmu un turpinu mācīties, atvērusi savu biznesu. Piedalos visos projektos pēc kārtas.

cik nu no autores var saprast, tad negrib to bērnu, jo vīrietis pametis. Iepriekš it kā gribēja. Tad sanāk- ar vīrieti mīlēs bērnu, bez veča- nē? A ko būtu darījusi, ja vīrietis pēkšņi traģiski aizietu bojā? (tpu, tpu, tpu) Protams, piekrītu Lollipop, bet te izskatās, ka vispirms galva jāsakārto, un tad lēmums jāpieņem.

kaut bez vīrieša vari audzināt bērnu ....

ir tak pabalsti ,ja stājies normāli uzskaitē , slimibas lapas pabalasti grūtniecēm ir .....

labprāt to bērnu paņemtu , bet vīrs gribu savu bērnu kamēr cerības nezūd , bet man iekšā tāds tukšums ka savu zaudēju spontānajā abortā ,,

(e) nesaprotu kapēc dzive tik netaisna , vot šitādām bērnus dāvā , nekādu problēmu , un tie kas grib - nav to bērnu .....brrr....

cik nu no autores var saprast, tad negrib to bērnu, jo vīrietis pametis. Iepriekš it kā gribēja. Tad sanāk- ar vīrieti mīlēs bērnu, bez veča- nē? A ko būtu darījusi, ja vīrietis pēkšņi traģiski aizietu bojā? (tpu, tpu, tpu) Protams, piekrītu Lollipop, bet te izskatās, ka vispirms galva jāsakārto, un tad lēmums jāpieņem.

+1

Tony. :'-(:'-(:'-( es nezināju par šādu tava likteņa pavērsienu. Vēl nesen iedomājos, ka tu neko neraksti, diez kā tev iet gaidīšanas laikā, un vot še tev! Nekas, gan pienāks laiks un arī tev būs mazs brīnumiņš, ko lolot un mīlēt.

nesaprotu kapēc dzive tik netaisna , vot šitādām bērnus dāvā , nekādu problēmu , un tie kas grib - nav to bērnu .....brrr....

Jā, zinu ļoti daudz piemērus.
Arī man nebija plānots un gribēts, bet...ir
A, citas cenšas un plāno un nez ko, bet nav un nav...........:-O

Ja, taisniba ir, ka nekas cits neatliek ka uznemties atbildibu, bet ai, ka negribas...

kad nebiju stavokli tad tapat citas problemas atradas, kapec nebiju laimiga...

Man vien pasai bus naktis jamostas un jarupejas par zidaini.

Nezin, kāpēc man liekas, pat ja tas vīrietis nebūtu aizgājis, mēs no autores sagaidītu tādas diskusijas: Bērns naktī raud, bet vecis neceļas un nedod viņam pupu; Kāpēc ir tik grūti ar zīdaini?, Kāpēc visās reklāmās bēbji ir smaidīgi,bet manējais tikai raud, utt.

Ehh... šādu baidīšanu par raudošiem bērniem rezultātā, piekrītu bebim tik vēlu , lose vajadzēja 10 gadus ātrāk :) bērns ir tāds pats cilvēks kā tu tikai maziņš... Un tas nebūt nav pasaules gals ... Un laiks paskrien tik ātri, piedzimst tāds mazs un nevvarīgs, nepaiet pat gads un jau čāpo , zin ko grib un saprot vairāk nekā tu spēj iedomāties....;-)

Galu galā... Tagad iežmiegsi asti un atteiksies no bērna, bet kaut kad dzīvē taču nāksies tomēr bērnu atkal dzemdēt un audzināt. Un pat ar mīlošu vīrieti pie sāniem - lielākā atbildības nasta būs uz taviem pleciem. Un, lai kāds būtu mazulis, vissmagāk būs tieši tev! Tāpēc, atdot bērnu, jo viņš iespējams raudās... Pfff! Tas periods nav mūžīgs!

Es nedomāju, ka šajā gadījumā atstāts bērns būs galīgi nemīlēts, tādēļ labāk viņu atdod. Māte, kura izšķīrusies tādam solim, diezin vai jautātu forumā padomu. Jautā, tātad šaubās. Ja autore izlems par labu babyboxam, tad esmu praktiski pārliecināta, ka lēmums būs emociju vadīts, nepārdomāts, un galu galā rūgti nožēlots. Sirdsapziņa nerims nekad vairs. Un dziļi šaubos, ka iecerētie mērķi tiks sasniegti bez mazuļa, ja jau apņēmības un mērķtiecības nepietiek pat lai parūpēties par miesīgu bērnu.
Lollipop, man arī ir vecmamma, kura nekad neslēpa, ka viņas vecākā meita (mana mamma) ir negribēts bērns, no kura mēģinājusi tikt vaļā pielietojot tautas metodes. Turklāt bijusi nepilngadīga. Kā jau agrāk bija pieņemts, puisim bija viņa jāprec, nekāda ģimenes dzīve nesanāca, bet līdz vectēva mūža beigām tomēr dzīvoja kopā. Tas babai netraucēja izmācīties un kāpt pa karjeras kāpnēm, kļūstot par ietekmīgu cilvēku pilsētā. Toties mammas jaunāko brāli lutinājusi tā, ka beigu beigās šī mīlestība viņu pazudināja. Tagad omas 60 gados iznāk tā, ka vienīgais, kas viņai ir, ir šis negribētais bērns. Mamma sen visu piedevusi un pieņēmusi viņu tādu. Pati dzīvo krietnu dzīvi, pretēji savai mātei. Bērni nenāk nejauši, arī ja negaidīti. Tā ir iespēja izvērtēt savu dzīvi, apzināt kļūdas un labot tās.

Uhhh, es tādām vecmammām žigli muti aizvērtu! Nevajadzēja kājas virināt un neviens viņu dzīvi nesabojātu... Kā var vainot bērnu?... Tak ne no zila gaisa šis radās!

Ak, jā, atcerējos par savu bērnības draudzeni, kura palika stāvoklī mēnesi pēc manis sava stulbuma dēļ ( "domāju, ka nekā nebūs"). Ar puisi kopā knapi mēnesi, turklāt viņam tikko kā 16 palicis bija, viņai 20. Bērniņu uzlēma paturēt. Lai arī kā māte viņa ir padumja, tomēr meitu mīl. Es ar citiem, kuri zin situāciju, klusībā nodomāju, ka laikam labi, ka tā sanāca. Jo patiesībā viss gāja uz to, ka viņa paliek par 'lietojamu' meiteni, sazin kur tāda dzīve novestu. Tagad spiesta strādāt un domāt par mācībām.

Neons, tāds cilvēks. Tāpat viņa sadalīja mani ar māsu - es tēva meita, tātad otru babu mīlu vairāk. Māsa ir 'viņējā'. Visi jau sen nospļāvās uz to, vieglāk vienkārši laist visu gar ausīm. Kad mēs paziņojām, ka esam gaidībās, viņa sāk bļaut:"Kauns, kāds kauns!" (Laikam, jo nebijām uz to brīdi precēti.) Godīgi sakot, mani tas pat neaizskāra, man bija patiešām smieklīgi. Lai nu kura govs mautu.. :D

Lollipop - nu jā ,bēdīgi sanāca ,

Es pa cāli.lv dzīvojos ,tur vairāk ir tādas lapas kur saņemt atbalstu , te diemžēl nav ....

vairāk viens,otru apprunā ......

Nu savas kļūdas zinu , un tagad būs viss labi , galvā sviests baigais tikkai....

internetā ir pabalstu kalkulatori un tur var aprēķināt visus pabalstus.

Mana mamma ar mani palika stāvoklī 12.klasē, un audzināja mani, var teikt viena pati ar maniem vecvecākiem. Cik noprotu, Tev ir vecāki, kuri nebūtu ļoti pozitīvo noskaņoti, ja Tu atdotu bērniņu prom, un tas jau ir DAUDZ, jo Tev ir ATBALSTS!!! :-) Es apbrīnoju savu mammu, ka par spīti visam, viņa ir izcīnījusi savu vietu dzīvē un viņa ir paraugs man, kādai jābūt īstai sievietei! (l) Lūdzu, neatdod savu bērniņu un esi brīnišķīga mamma! :-)

Ja, par to ka dzive ir netaisna un ka ir pari kas tik loti velas tikt pie bernina, bet netiek un ir tadas ka es, kuras to nespej novertet, diemzel. :(
Pedejas dienas meginu iegriezt domas cita gultne, skatities uz to visu pozitivak. Vispar esmu diezgan liela realiste, tadel dazreiz iesligstu depresija, lai gan man tomer dots ir daudz. Ir daudz labas lietas, vecaki mani atbalsta, paslaik dzivoju pie viniem, varu te plaikt cik ilgi velos, vini ir pat priecigi ka maja nav tuksa. Nav vairs man 16 (tagad 27) un vairakas augstakas izglitibas, kkadi iekrajumi ari ir. Nav sanacis ta isti nostabilizeties tapec, ka daudzijos pa pasauli apkart, bet tagad varbut bus iemesls noenkuroties. Pat bez viriesa. Ja godigi nezinu vai butu spejiga tomer atdot savu bernu, vienakrsi apsveru visas iespejas. Varetu to apsvert ja zinatu ka bernins augtu milosa un finansiali nodrosinata gimene, piemeram Amerika ir loti iplatitas ta sauktas atvertas adopcijas, kad ir iespejams pasai izveleties adoptivo gimeni un sekot lidzi bernina dzivei. Jo tomer tas ka vinu atdotu nenozime, ka man ir vienalga, kas ar vinu notiek. Bet nu nav seit Amerika, situacija ar bernu namiem ir skumja..

Es gan nenosodu un atbalstu domu atdot bērnu adopcijā. Ticu, ka bērnam ir jābūt gaidītam - pat ja kā vientuļajai māmiņai, jo ir arī mammas, kuras pamet savu bērnu tēvus utt un tāpat gaida to bērnu. Ja mazais nav gaidīts un apstākļi nav tie labākie bērna audzināšanai tad priekš kam nepieciešams bojāt dzīvi gan sev, gan tam bērniņam?

Protams, ka gan viens, gan otrs lēmums ietekmēs tevi uz mūžu - gan ja bērnu paturēsi, gan ja atdosi adopcijai, bet tīri no bērna labklājības viedokļa esmu par to, lai viņš aug maksimāli pozitīvā gaisotnē un tāda nevar būt, ja māte bērnu nevēlas.