Nesen beidzu skolu un uzsāku studijas.Nebiju 100% pārliecināta, ko gribu studēt, skolā īsti nepatika ne matemātika, ne latviešu valoda vai ķīmija... Izdarīju beigās izvēli, pēc vecāku pamudinājuma, ka JĀMĀCĀS TĀLĀK IR! Un it kā pašai arī gribējās sevi pilnveidot, iegūt augstāku izglītību. Neteikšu konkrēti par ko studēju, bet nu... Visaptveroša joma, kura sevī ietver gan skaitļošanu, gan lietišķo etiķeti, svešvalodu paplašināšanu oficiālā līmenī, ne tikai sarunvalodā utt... Ir lietas, kas man patīk, darbi ko veicu ar prieku, bet ir reizēm tā, ka dikti negribās un liekas garlaicīgi un īsti neizprotu.
Iesāku studēt tikai pirmā līmeņa studijās. (Ar domu,ka pabeigt 1. līmeni ir ātrāk, ja nu nepatiks, varēs dziļāk, tālāk nemācīties par to...)
Bet tagad nezinu, vai labāk domāt ar prātu vai klausīt sajūtām. Bieži jau tās sajūtas pieviļ. Un negribas vēlāk nožēlot, gribas izdarīt pareizo izvēli. Arī naudas problēma ir aktuāla. Nav tā, ka es varētu būt pārliecināta, ka būs studijām nauda arī nākotnē, tāpēc būtu jādomā, kā to lietderīgi izmantot. Bet... ar vien biežāk saskaros ar vēlmi izpausties. Tomēr es īsi nezinu ko gribu! Laikam esmu patiesībā tāda emocionāla un varbūt mākslinieciskais tips.(Pašreizējām studijām diezgan pretēji) Tomēr es esmu tik mainīga, vienu dienu patīk kas viens, otru kas cits. Pati sevi nepazīstu. Pēdējā laikā tā vietā lai lasītu ziņas par politiku, ekonomiku, kas būtu aktuāli manām studijām es skatos visādas bildes, apģērbus, skatos biogrāfijas vai drāmas, tas mani emocionāli baigi paķer. Man patīk filmas, kurās cilvēki tēlo tik labi, ka nevar pateikt, ka tēlo, dažreiz, kad rūgtums sakrājās, es rakstu kaut ko līdzīgu dienasgrāmatām. Tas, ka tik daudz laika pavadu šādi atpūšoties, liek man domāt... Varbūt neesmu īstajā vietā? Bet varbūt tomēr vienkārši meklēju attaisnojumus, vieglāko ceļu un gribu padoties? Kas man vispār ir raksturīgi... Nevaru saprast!!! Varbūt varat savu viedokli izteikt, pēc pieredzes runāt, vai cenšoties saprast mani... vienalga, kādu patiesu padomu? :(