Suņu atiecības savā starpā.

Paredzēt tur neko nevar. Ir suņi, kas sadzīvo un ir kas nesadzīvo. Manu vecāku suns ar manu sunu nelabprāt draudzējas, bet arī neplēšas. Tā, lepni ignorē viens otru, ja ir kopā.

Mums bija tā, ka ilgus gadus suns (puika) bija viens pats, otru suni, mums neko neprasot, vienkārši uzdāvināja (meiteni). Pirmajās pāris dienās vecais suns visādus gājienus taisīja, rūca mazajai virsū (viņa vēl bija kucēns), kad viņa bāzās virsū, bet pēc tam jau viss bija kārtībā, mierīgi sadzīvoja :) Galvenais ir jau esošajam dzīvniekam arī izrādīt rūpes un mīlestību, nepamest novārtā, ņemoties ar kucēnu.

Es arī uzskatu, ka galvenais ir neatstāt novārtā otru suni, bet manā gadījumā tas nebūtu iespējams

No savas pieredzes varu pateikt, ka man viena dzīvnieka pieradināšana pie otra (manā gadījumā vienreiz kaķim pievienojās suns, otrreiz, abiem pievienojās vēlviens suns) sākumā šķiet sarežģītāka nekā patiesībā-likās, ka varbūt nesadzīvos, bet nekā tamlīdzīga. Mans suns otru suni pieņēma ļoti draudzīgi, protams, bija nelielas cīņas savā starpā (bet ne nopietnas) par to, kura būs galvenā no viņām, bet to noskaidroja un tagad viena bez otras pat pastaigā iziet nevar, viena otru aizstāv no citiem suņiem utt.Piebildīšu gan, ka man nav diskusijas sākumā minētās suņu šķirnes, varbūt arī tas ietekmē raksturu un to, kā pieņems jaunpienācēju.

nezinu, es tādu savienību neatbalstu :D manam brāli arī jau 6 gadus ir staffs, tāpat kā Tu saki, mīļš un mierīgs, bet manuprāt, tojiem ir tāds fifīgs raksturs, kā daudz riet, un krist uz nerviem ar mazu agresivitātes piesitienu :) man liekas, ka tas nokaitinātu jebkuru staffu :D

Jā, lai cik arī jocīgi tas nešķistu, man arī lielākās šaubas rada tieši tojs, nesen lasīju grāmatu par viņiem untur tieši tas bija rakstīts, ka toji mēdz būt agresīvi, tāpēc varētu piekrist Arielle

Ja mazais suns aug kopā ar lielo, šaubos, ka kaut kādas plēšanās abiem būs, jo vecākie dzīvnieki mazos parasti aizsargā, ja auguši kopā.

brāļa staffs labi sadzīvo ar mūsu augumā mazo suni, kurš nav tojs. Bet teikšu tā, kamēr staffs bija puika, ar visām mantām (nācās izgriezt, jo bija saslimšana) tikmēr arī staffs bija tāds diezgan aktīvs ar mūsu mazo suni, nemācēja īsti tā spēlēties, ja ,,kodās'' abi it kā pajokam, lielajam spēks daudz, bieži vien pa jokam nodarīja sāpīti mazajam, jo neapzinās savu spēku. Un staffam ir diezgan privātniecisks raksturs, nelaida pie brāļa klāt, respektīvi ļoti greizsirdīgs, ķip mans saimnieks, un ne ar vienu netaisos viņu dalīt, un man liekas ka Toji ir tādi paši...ka tik nav spalvas gaisā :)

Redz, mums ir tā, ka lai kā arī nebūtu, mans staffiņš par saimnieku uzskata manu tēvu, tā kā iespējams, ka saimnieka dalīšanas problēmas nebūtu.
Paldies par atsaucību meitenes. :)

Ir dažādi gadījumi. Zinu tik vairāk par vācu aitu suņiem.
Bērnībā bija maniem vecākiem 2gb - māte un meita, sadzīvoja labi, reizēm skāvās, bet sīkums. Māte 13g.v.nomira un meita skuma, aizbēga, neatgriezās.
Mana suņa mammas saimniecei ir 3gb vācu aitu suņi - divas radinieces - māte un meita un pirmais suns arī kuce nav radiniece. Ļoti labi dzīvo kopā.
Mana suņa vecmāmiņas saimniecei - 4gb vācu aitu suņi, radinieces. Viena kuce nesadzīvo ar pārējām izņemot savu mammu,dzīvo tikai ārā - voljērā un teritorijā, bet pārējās pa māju.
Kuces savā starpā ļoti labi sadzīvo, ja māte un meita. Retāk ir izņēmumi.
Suņu puikas sadzīvo labāk kā kuces kopā.
Suņu puikas, ja notiek kautiņš kaujas līdz viens padodas, bet kuces reizēm līdz nāvei. Tā vismaz ar vas.

Tā kā man puika jau, bija doma otru ņemt meitenīti, jo manējais vismaz ar visām ciema kucītēm ļoti labi draudzējas :)