Labs raksturs

up

Manuprāt, pareizā atbilde ir šī:

raksturs un iedzimta, tā teikt, sajūta par sevi jau mātes miesās

Gluži tāpat kā jebkuras citas rakstura, personības iezīmes - varbūt tās nav iedzimtas, bet tad bērnībā iegūtas. Pieaugušā vecumā cilvēks var iemācīties būt citādāks, bet tāpat īstā būtība lauzīsies uz āru. Respektīvi, manuprāt, vājš cilvēks var censties uzaudzēt biezāku ādu, bet tāpat to negatīvo uzņems sevī, tikai to noslēps no citu un varbūt pat savām acīm. Bet noslēptais jau nepazūd, rezultātā tas vienalga kaut kur izpaudīsies, piemēram, nervu sabrukumā, agresijā pret citiem, asarās, neapmierinātībā ģimenes dzīvē utt. Neticu, ka var mainīt sevi, arī psihoterapeiti saka, ka kaut ko izlabot savā personībā var aptuveni līdz 25 g.v., pēc tam viss ir pārāk iesēdies cilvēkā.
Es ieteiktu nevis mainīt sevi, bet iemīlēt sevi tādu, kāda esi. Jā, tev ir tādi trūkumi, bet tev ir arī savas priekšrocības, kuras varbūt nav tam stiprajam cilvēkam.

var, tik jādara

Rakstura iezīmes ir iedzimtas, jā... bet raksturs attistas arī un ietekmējas no apkārtējiem apstākļiem... dzīve var izmainīt raksturu arī pašiem neaizdomājoties... bet es uzskatu, ka var cilvēks iemācīties kaut kādas rakstura iezīmes sevī pamainīt apzināti, piedomājot pie tā un analizējot - kāpēc, ko, kas utt utt :)

Piekrītu žipčikam.
Raksturu veido jūtas, uzvedība un domas. Sākumā vajadzētu sākt ar domām- jāsaprot, ko tieši vēlies sevī mainīt (ko, izskatās, ka jau esi izdarījusi), tad vari sākt domāt par to, kā Tu rīkotos dažādās situācijās- iztēlē izveido savu vēlamo tēlu- kā Tu jūties sarežģītās situācijās, iztēlojies sevi kā stipru cilvēku, kas virzās tālāk, neļaujot neveiksmēm/ citu cilvēku nelabvēlībai ieteikmēt Tavu virzību uz priekšu. Galvenais, noticēt tam, ko Tu iztēlē iedomājies, un just, ka Tu sāc pamazām kļūt ar vien stiprāka raksturā. Svarīgi ir arī nešaustīt sevi, nedomāt par sevi sliktas domas, pat ja kāds cits ir 'uzbraucis' Tev. Esi tāda, kāda Tu vēlies būt, pat ja sākumā liekas, ka tas ir neiespējami. Fake it till you make it. :)

Es nedomāju, ka raksturu var mainīt, jo, manuprāt, var censties neuzvesties tā vai savādāk, bet tā ir sevis apspiešana, ja visu laiku ir jāpiedomā pie tā, lai, piemēram, savaldītos. Ja cilvēkam pie tā vairs nav jāpiedomā un tās izmaiņas notiek pašas no sevis, tad varbūt arī, ka cilvēks ir izmainījies, bet cik tādu gadījumu vispār ir..

Pamatā piekrītu ddelirium.

Ir rakstura iezīmes, ko var mainīt, protams, bet kopumā cilvēku mainīt nevar. Nesen pats par to smagi pārliecinājos. Kāds cilvēks ir - tāds arī būs un pat kaut ko mainot, agrāk vai vēlāk daba izspiedīs ārā to kā bija. Tāpēc jau mēs nevaram būt ar visiem cilvēkiem. Katrs piemeklē un atrod ''savus'' cilvēkus.

Autores minētās rakstura iezīmes gan, manuprāt, var mainīt. Jāceļ sava pašapziņa.

Ir iespējams mainīt raksturu. Protams, to nedara fantazējot par dažādām situācijām un par sevi kā par pašpārliecinātības iemiesojumu, bet gan realitātē, ar reālu rīcību. Jāpiebilst, ka to rakstu no pieredzes. Pusaudzes gados gribēju pārveidot savu raksturu un daudz sapņoju par to, bet bija kā ddelirium raksta - īstais raksturs dzīvē lauzās uz āru, es gadiem ilgi paliku tāda pati. Bet tad pienāca brīdis, kad pus gads mani izmainīja par 180 grādiem, jo vienkārši dzīvē nokļuvu tādā situācijā, kas piespieda rīkoties ļoti principiāli. Paralēli man ir izdevies mainīt arī dažas mazākas raksturiezīmes, bet tas ir ilgs process, vairāki gadi, kad tu sper soli pa solim, bieži pat nezinot, vai šis ceļš vispār kaut kur ved.

Kā tev rīkoties, lai mainītu raksturu, tas ir atkarīgs no situācijas. Bet tām pārmaiņām jābūt reālajā pasaulē, nevis tavā galvā, kā mantrai ''esmu stipra, esmu stipra.'' Īstermiņā, kādā konkrētā brīdī tas var palīdzēt, bet ne ilgtermiņā.

Ir iespējams mainīt raksturu.

+

Piekriitu Ddelirium.Var loti daudz sevii mainiit un jaa-taa vareetu teikt,ka vairs maz palicis no taa vecaa...to es varu teikt peec pieredzes.Sajaa sakaraa arii saak mainiities draugi,intereses,skatijums uz dziivi.
Piekriitu arii taadaam lietaam,kuras ir muusos ieksaa jau no dzimsanas.Piemeeram,cilveeks var kaadam kaut ko dot,jo taa vajag,pienemts utt,bet taa dosana nenaak no sirds,nav taa jusana taada...Otrs cilveeks dos taapeec,ka tas vinu dara laimiigu,prieciigu.Te labi var redzeet,ka tas "seez ieksaa".To pasu vareetu teikt arii par skaudiibu ,nenoviidiibu uttTaas juutas var apslaapeet,bet "seez ieksaa" tik un taa!
Mainiit noteikti var skatijumu uz otru cilveeku,var mainiit attieksmi pret otru utt.
Loti labi pateica Ruu par pasapzinu!

Ddelerium - ja cilveks pats apzinas, ka vinjam ir problēmas ar savaldishanos un vinjsh visu izanalize kas, ko, kapec un kaa.. vinjam tas var izdoties neapslapejot sevi... vnk sakuma piedomat, ka labak savaldities un neizraisit sho nesavaldibu un velak jau tas aiziet automatiski... tas ir ja cilveks pats saprot un grib..

Apspieshana ir ja kads cits to megjina darit, cilvekam negribot utt...

Nu vismaz manuprat.. un esmu parliecinata, ka cilveks apzinoties var mainit sevi :)

Stiprs raksturs, pirmkārt, manuprāt, ir tāds, kas dod cilvēkam spēku tikt galā ar dzīves grūtībām. Piecelties pēc kritumiem un iet tālāk.
Pašapziņa man pašai ir diezgan zema (kaut gan es to maskēju un diez vai tas ir jūtams), bet raksturs šķiet tomēr gana spēcīgs.

p.s. tāpēc, jā, raksturu ir iesējams spēcināt.

Nu vismaz manuprat.. un esmu parliecinata, ka cilveks apzinoties var mainit sevi

Es domaaju ,ja cilveeki ,piemeeram, vairaak domaatu,ko saka otram,kaa saka utt arii tas jau buutu liels solis.Es nedomaaju ,ka sakot labu cilveekam,taa viemeer buutu liskeesana,bet vairaak izcelot to labo -saskatiit to labo cilveekaa ,mees daram to otru stipraaku arii.
Vajag teikt arii kritiku,bet "apmeetaajot", piemeram otru tikai ar slikto ,mees kaut kaa to cilveeku "nogremdeejam"...

Ir iespējams. Saku godīgi, pēc personīgās pieredzes. Man šķiet, ka cilvēki, ar ko draudzējos un ikdienā satiekos šobrīd, nepazītu mani pēc, piemēram, manu kādreizējo klases biedru stāstiem vai atmiņām. :) Es pati, reizēm, sev liekos kā pavisam cits cilvēks. Es biju klusa, kautrīga, sarunāties ar tādiem svešākiem cilvēkiem man bija grūtības, vārdu sakot, biju ļoti noslēgta. Nedarbojos ne pašpārvaldē, ne arī iesaistījos kādu pasākumu rīkošanā. Bet es ļoti mainījos, nemācēšu pateikt, kā. Vienkārši vienā brīdī tā vairs nebija - es sapratu, ka man ir jāiet, man ir jārīkojas. Ka, būtībā, esmu foršs cilvēks! Un man ir, ko pateikt citiem! Tagad man ir daudz draugu, nav grūtību iepazīties un veidot kontaktus, esmu ļoti sabiedriski aktīva, ne vien apmeklēju dažādus pasākumus kā skatītājs, bet esmu viena no to organizatoriem. Risinājums ir viens - vienkārši Ej un Dari! :)

Šajā sakarā viens no maniem mīļākajiem citātiem ir - Lai tiktu tuvāk, ir jāiet klāt, nevis jāgaida šurpnākam! (Ziedonis). Un taisnība vien ir. Tikai no Tevis pašas ir atkarīgs, kas Tu būsi un kā Tevi uztvers citi cilvēki.

Ja piemeram cilvēks pa īsto citus cienha sen lejuplādētu programmu ar garumzīmēm. Bet a pohuj , kā amerikāņiek jo šie kruti, tadpohuj:D

Raksturs ir jāaudzina, gribasspēks ir jāaudzina, cieņa ir jāiegūst un mīlestība ir jāmācās sniegt.
Pieredze rāda, ka ne jau raksturu grūtu ir audzināt, bet sabiedrības ietekme uz lietām.. ja piemēram cilvēks ir audzis labā vidē, pieklājīgā vidē. Vienu dienu nonāk sabiedrībā (skolā un citās iestādēs) un izveidojas šķietams draugu loks, kas ir pretējs mājās redzētam. Visbiežāk tomēr pārņems grupas iezīmes. Te laikam jāsaka tā, ka īstais raksturs parādās tikai esot cilvēkam vienam, apzinoties kurp grib iet un ko grib darīt. Un ir tiešām dzīvē redzēti ļoti maz gadījumi ar tā sauktajiem līderiem. Tādu cilvēku nav nemaz daudz.

Ja piemeram cilvēks pa īsto citus cienha sen lejuplādētu programmu ar garumzīmēm. Bet a pohuj , kā amerikāņiek jo šie kruti, tadpohuj

Te nu mees esam atkal...:D
Noteikti ,ja buutu dziivojusi seit ar savu "veco ES"-ilgi nenotureetos kopaa ar savu tagadeejo viiru.

Kubis

Saskaiti savā tekstā kļūdas.

kari, ja Tu zinātu ko Tavs niks nozīmē kādā no valodām :D