Dzīvot mūžīgi.

Tā baigi filozofiski uz šo skatoties - man patīk domāt, ka visumā visas lietas ir savstarpēji saistītas, pagātne, tagadne, nākotne ir tik cieši savītas kopā, ka var gandrīz uzskatīt, ka kaut kādā netiešā veidā viss ir mūžīgs (caur citām lietām).

Savukārt par mūžīgu dzīvi pašreizējā ķermenī - grūti gan iedomāties, kā tas varētu būt tad, kad, piemēram, Zeme pārstātu eksistēt vai Saule nodzistu...

Par ļoti, ļoti ilgu dzīvi, kas vairākas reizes pārsniegtu normālas cilvēka dzīves ilgumu - ja tam nāktu klāt laba veselība, lieliskas organisma reģenerēšanās spējas, novecošanas apstāšanās - kāpēc gan nē, ja vien pastāvētu iespēja "izslēgt slēdzi" jebkurā brīdī, kad tas apniktu.

Es gribētu noteikti.
Iespējami daudz iemācīties, izzināt, izpētīt, redzēt pasaulē un tās vēsturē... tam ar vienu mūžu par maz.
Es pat nevēlos bērnus tikai tā viena iemesla dēļ, ka, šķiet viņi varētu apturēt manu interesi mācīties.

Bija viens teiciens, aptuveni šāds:
"Tu gribi dzīvot mūžīgi? Bet jau tagad ir dažas dienas, kad tev ir garlaicīgi."

Es negribētu dzīvot mūžīgi.
Bet reizē arī ļoti baidos no nāves- no tā, ka es varētu pēkšņi nomirt, pati to nemaz neaptverot.

Gribētu dzīvotu vairākus tūkstošus gadu, bet mūžīgi nē.

Ticu reinkarnācijai. Gribētu dzīvot mūžīgi, bet nākamajā dzīvē varbūt. :) Vēl gan ir laiks labot kļūdas, kas ir pieļautas šajā dzīvē, bet grūti.

Noteikti negribētu, nemirstība šķiet baisāka par nāvi.

Dellicious - Bet tas ir vienīgais veids, kā tu iemācītos radīt dzīvību, audzināt un rūpēties par cilvēku, mīlēt kādu tik ļoti, cik nevienu citu nekad nespētu un gluži vienkārši būt mamma. :) Pašai gan vēl tādas pieredzes nav, bet ir man teikuši cilvēki, ka tā ir neaptverama pieredze ar neiedomājamām emocijām. Un ļoti ticu, ka tā arī ir !

Mūžīgi laikam nē, bet ilgāk gan. Protams, ar nosacījumu, ka novecošana arī nebūtu tik ātra. + lai tā ir visiem, nevis tikai man.

Gribetu, ir tik daudz lietu,ko veleties izdarit,iemacities, liekas ar vienu dzivi pa maz. Es vienigi negribetu, lai tada es butu vieniga. Gribu redzet savus bernus sev blakus,milos cilvekus.

Gribētu , viss nāktu ietu un mainītos a es paliktu :D
Kā Kalnietis (?)

Godīgi, es vēlētos ! :)

mūžīgi jā bet lūdzu atstāt tagadējo izskatu un nenovecot :)

Man pietiktu tieši ar vienu mūžību,lai es redzēt visu,izdarītu visu un būtu visur. :)

Mēs jau dzīvojam mūžīgi, pārdzimstot atkal un atkal. Konkrēti vienā ķermenī dzīvot mūžīgi negribētu.

piekrītu pārējām - jā, dzīvot es mūžīgi vēlos, ja vien saglabātu kādu noteiktu vecumu kā arī mani mīļie arī dzīvotu līdz ar mani :)

Noteikti nē. Tā man būtu kā sodība. Un kas zina,kas mūs sagaida nākotnē... Un ja nu kas tomēr,pat galu sev nevaru padarīt,ja jau esmu mūžīga. Nē.

Bet tas ir vienīgais veids, kā tu iemācītos radīt dzīvību, audzināt un rūpēties par cilvēku, mīlēt kādu tik ļoti, cik nevienu citu nekad nespētu un gluži vienkārši būt mamma.

Man liekas, ka tieši šī iemesla dēļ mammas ir vis nebrīvākie cilvēki pasaulē. Visu mūžu Tu domā nevis caur savu, bet caur savu bērnu laimi un labsajūtu. Un tikai tādēļ, ka ir bērns, kuru Tu mīli vairāk par visu (pat sevi). Un tā Tu gluži nemanot sāc dzīvot nevis savu, bet savu bērnu mūžu. Un visu mūžu ciet par viņiem. Cik skumja, patiesībā, ir tāda dzīve. Skaista, mīlestības piepildīta, protams, arī. Bet priekš manis tā ir bezgala skumja dzīve un es ļoti gribētu tādu nedzīvot. Man pietiek ar vīra bērniem, ko mīlēt. Turklāt es nejūtos un visdrīzāk nekad nejutīšos pietiekami gudra, lai dotu viņiem tādas zināšānas un uzaudzinātu tādus, kādus es gribētu redzēt savus bērnus.

Nē, negribētu. Reinkarnāciju gan jā.

Šobrīd teiktu Jā, bet nevar zināt, varbūt pēc gadiem man dzīve apniks. Un noteikti ar nosacījumu, ka visi mani tuvie arī dzīvo mūžīgi, jo nekādā gadijumā nevēlos piedzīvot bērnu aiziešanu.