Iedvesmojoties no bērnu sišanas tēmas, veidoju savu.
Smaga, bet vajadzīga saruna. Ļoti gribētu dzirdēt pieredzes stāstus no sievietēm, kuras bērnībā tikušas iekaustītas, emocionāli pazemotas, noniecinātas. Gaidīšu gan detalizētākus izklāstus, gan arī īso prozu - kā jūs dzīvojat tagad?
Pašai ir šāda tāda nelāga pieredze. Paradoksāli, ka vēlajā pubertātē un pirmajos pieauguša cilvēka gados šī tēma nešķita aktuāla, likās, ka viss aizmirsts un izsāpēts. Bet, ņipiga!, tagad uzpeld kā negribēti netīrumi.
Mammai bija grūti, mani audzināja viena, tēvs nozuda, kad biju maza. Agrīnā bērnība bija jauka, varbūt tāpēc, ka mamma pati vēl bija jauna un veselīga, varbūt vienkārši neatceros. Vēlāk sākās sava veida terors: prasība pēc pedantiskas kārtības, pārspīlēta reakcija uz parastām bērna blēņām. Reti varēju izdarīt mammai pa prātam. Ja, teiksim, cepām Ziemassvētkiem pīrādziņus, manējie allaž sanāca kroplīgi, tika mētāti pa galdu kā nevajadzīgi gruži, izjaukti, pārtaisīti. Parasti beidzās ar to, ka asarās devos no galda prom, lai jau mamma taisa savus perfektos mēnestiņus.
Pedantisms pamazām pārgāja. Tā vietā sākās mācīšana, kā ar mammu jārunā. Tonis 90% gadījumu nepareizais. Arī uzvedība joprojām nepareiza. Varēju saņemt spēcīgu pļauku par aizcirstām virtuves skapīša durvīm. Protams, pusaudzes spurainībā nebiju ideāla, bet līdz pat šodienai nerodu attaisnojuma viesiem "govs", "maita", "draņķe" u.tt., u.tjpr.
Tāpat tiku dzenāta pulciņā, ar laiku saprotot, ka tas ir viens no veidiem, kā mamma cenšas caur mani realizēt savas nepiepildītās ilgas. Bija jābrauc uz sacensībām otrā Latvijas galā, kaut jutos gauži slikti. Nu, neko, ar pelēku seju stāvēju vērtētāju priekšā.
Citās epizodēs neiedziļināšos, nav vēlmes izraisīt žēlošanu, vien ieskicēju notikušo.
Arī iemeslus šādām mammas izrcībām saprotu gluži labi: neizdevusies jaunība, dumja iedoma, ka, audzinot mani, viņai nedrīkst būt cita vīrieša bez tēva, smags darbs iztikas pelnīšanai utt,
Tāpat nebūt nepataisu mammu par briesmoni, žēloju viņu, izprotu. Un tomēr dažkārt uznāk tādi rūgtuma viļņi, ka gribas skrāpēt viegli padevīgus priekšmetus. Piedošanu kavē arī apziņa, ka šie bērnības notikumi sekmējuši noslēgtību, sevis nenovērtēšanu, negatīvu skatu uz dzīvi, nepastāvīgu domu gaitu...
Joporjām, pieaugušai esot, mamma mani ļoti atbalsta, tai skaitā materiāli (viņas situācija šajā ziņā ir krietni uzlabojusies), bet naudiņa un apziņa, ka vienmēr būs, kur atgriezties, nespēj kompensēt pāridarījumu. Vairākus gadus apsveru iespēju uzticēt šo bēdu psihologam, bet pagaidām cenšos to "absorbēt" (nevis mākslīgi uzskatīt par nebijušu) pati.
Kāda ir Jūsu pieredze?
137
