Manā gadījumā atmiņas saistās ar laiku, kad dzīvoju ar vecmāmiņu. Bērnībā vecāmāte mēģināja mani piespiest iet dejošanā, kamēr es spurojos pretī, jo mani interesēja tikai zīmēšana. Tikai vēlāk sapratu, ka tādā veidā viņa centās piepildīt savus nerealizētos sapņus un jutās gauži vīlusies redzot, ka vienīgā mazmeita nebūs tā, kura tos piepildīs. Vēlāk, tīņu gados, kā jau visi tīņi, sāku eksperimentēt ar savu izskatu, mainījās mūzikas gaume, pievērsos rokmūzikai, turējos nostāk no citiem jauniešiem par ko tiku apsmieta un emocionāli terorizēta ik dienas. Klasesbiedru ņirgājāšanās noveda pie tā, ka izdomāju visdažādākos iemeslus lai neietu uz skolu, bastoju stundas, atzīmes kritās, bet es baidījos kaut ko kādam pateikt, jo mājās principā bija tā pati situācija - vecāmāte nemitīgi lielīja savu draudzeņu mazbērnus, liekot tos man priekšā kā piemērus. Kāds labi mācījās un bija teicamnieks, kāds cits gāja dejošanas vai dziedāšanas pulciņos, taču es biju tikai neveiksminiece ar sliktām sekmēm un vājprātīgu ārējo izskatu... (tagad, salīdzinot ar alternatīvajiem jauniešiem, es nebiju nekas - tikai parasts tīnis, kurš ģērbās melnās drēbēs un klausījās smagāku mūziku). Ar to bija gana, lai ik dienas mani novestu pie histērijas, katru, pilnīgi katru dienu vairāku gadu garumā izsakot šos pāris vārdus, kuri līdz šai dienai palikuši manā atmiņā: "Man ir kauns, ka man ir tāda mazmeita!" Mamma tolaik iepazinās ar citu vīrieti un īpaši neaizrāvās ar domām par mani, tēvs dzīvoja citā Latvijas malā, bija tikai vecāmāte un es - tīnis, kuru pazemoja gan mājās, gan skolā. Ja godīgi, es brīnos, kur radu sevī spēku sev kaut ko nenodarīt. 9.klasē mainīju skolu, pabeidzu vidusskolu, atradu darbu, taču tik un tā joprojām vecāsmātes acīs biju neveiksminiece - kamēr draudzeņu mazmeitām jau bija augstākās izglītības, bagatas dzīves pieredzes, tikmēr es biju nekas - prasts skuķis, kurš strādā kafejnīcā un no galdiņiem novāc netīros traukus. Tikai tagad saprotu, ka vecāmāte visu savu mūžu dzīvoja ar domu "ko teiks citi?" Viņai tik ļoti interesēja tas, ko domās citi, ka viņu teju vai traku darīja doma, ka viņai ir mazmeita ar kuru nevar palielīties citiem. Mazmeita, kuru gribās no citu acīm slēpt, ne palielīt vai izteikt kādu labu vārdu. Mazmeita, kura pievērsusies radošajai sfērai, ne nopietnam darbam, mazmeita ar notetovētām rokām, mazmeita, kura joprojām kājās velk armijas zābakus kurpīšu vietā - viņa no kauna bija gatava ielīst zemē, saprotot, ka nespēs no manis, kā no plastalīna bumbiņas, izmīcīt tādu figūriņu, kādu viņai labpatiktu redzēt.
Tagad, kad esmu izaugusi, ar vecomāti saprotos daudz maz normāli, taču vārdi, kurus viņa katru dienu atkārtoja, atstāja pēdas manā dzīvē, jo es ilgi dzīvoju ar domu, ka neesmu nekas - neveiksminiece, cilvēks no kura citiem jākaunas. Ja godīgi, tikai pavisam, pavisam nesen savos 25 gados beidzot esmu sākusi uz sevi skatīties kā uz spējīgu, radošu, stipru cilvēku, lai gan viss notiek lēni un pamazām - diemžēl tā sajūta, ka neesmu nekas, man ir šausmīgi traucējusi sasniegt savus mērķus, traucējusi attiecībās ar citiem cilvēkiem, attiecībās ar vīriešiem. Katastrofāls pašpārliecības trūkums ar kuru joprojām strādāju, cenšoties nepadoties. Joprojām cenšos iemīlēt sevi un gribu ticēt, ka reiz pienāks tā diena, kad man tas būs izdevies pa visiem 100 procentiem.
137
