Kļūdas no kurām nemācamies.

Atkal un atkal ceru, ka cilvēki mainīsies, bet tā nenotiek.

Vienmēr, kad esmu dusmīga, sarunāju visādas riebeklības, un pēc tam to ļoti nožēloju. Sev solu, ka domāšu, pirms runāšu, bet tā nekad nenotiek..

Vēl viena liela kļūda no kuras netieku vaļā - pārdzīvoju par lietām par kurām nav vērts pārdzīvot, visu ļoti analizēju, vainoju sevi..

1. Atkal un atkal noticu neizpildītiem solījumiem, kas doti nākotnes formā, no sērijas "rītā pienaglošu plauktiņu, rītā es tev to skapi iznesīšu, rītā es tev sataisīšu xxx" Tā "izdarīšu rītā" solīšana ievelkas uz tik ilgu laiku, kamēr es pati to neizdaru, vai arī neatrodu kādu citu, kas to izdarīs. Bet katru sasodītu reizi es atkal noticu solījumam izdarīt vajadzīgo lietu vēlāk.
2. Grābeklis nr.2 - mūžīgi taisnoju matus tad, kad līst lietus. Kamēr tieku laukā no mājas, mati atkal saskrullējušies katrs uz savu pusi :D
3. Grābeklis nr.3 - laikam nekad neiemācīšos izmazgāt drēbes, nesakrāsojot vismaz 1 apģērba gabalu mazgāšanas reizē.

Meitenes, paldies, sajutos labāk, ka neesmu vienīgā, kas sapsihojas un apsolās sev nākamreiz uzvesties mierīgāk

Es arī sajutos mazliet labāk. :D

Man parasti sanāk saucamā kleme, uz uzticību. Vienmēr cilvēkiem , kuriem esmu uzticējusies un mēģinājusi atvērties, visi kā viens teikuši, ka esmu viņiem dārga un negrib man nodarīt pāri. Bet ,kā jau mēs zinām vārdi ir viens, un darbi runā stiprāk par vārdiem.
Un šajā gadijumā, sanācis sāpinat ar darbiem.
Varbūt neesmu pareiziem cilvēkiem, kā vienmēr uzticējusies. Un vienmēr man ir grūti noticēt, ja ,kāds no sirds saka šos svarīgos vārdus, tapēc noticu darbiem.

Meitenes, paldies, sajutos labāk, ka neesmu vienīgā, kas sapsihojas un apsolās sev nākamreiz uzvesties mierīgāk

Jā, tipiskā mana problēma , arī :D. Esmu impulsīva diezgan, tapēc ar to diezgan strādāju ar sevi, lai apkārtējie neciestu.

-mana muuzhiigaa pljaapaashana, besii skiet, ka par daudz cilveekiem atklaajos..
-satikties ar visaadiem babnjikiem, bad bojiem utt., lai gan reaali saprotu, ka taads viirietis man nav vajadziigs, ilgterminjaa.

Nevaru ciest, ka atlieku visu uz pēdējo brīdi. Ja kādu laiciņu cenšos visu padarīt paredzētajos termiņos, tad kaut kādā momentā tik un tā iedodu sev brīvu. Rezultātā attopos ar kaudzi nepadarītu darbu, kas parasti uzdzen pamatīgu stresu.
Tātad - zinu, ka nebūs labi, bet tik un tā nevaru sevi piespiest visu laicīgi padarīt un neatlikt uz rītdienu to, ko var izdarīt šodien.

Par daudz uztraucos par sīkumiem, jo šķiet, ka otram arī uztrauc tie sīkumi, bet patiesībā tie viņu nemaz neuztrauc un šķiet nebūtiski.
Piemēram, mūžīgais nav ko vilkt, mati nav tā vai šitā, šķiet, ka neizskatos gana labi, uztraucos par niekiem - nepareizi pateikts vārds, vai līdz galam kas neizdomāts. Otrs ir tas, ka esmu maksimāliste pret sevi, man vajag lai viss ir labi, ja kaut kas nav, nejutīšos lāga, varu kļūt pat īdzīga un otrs jau to sajutīs. Tas man pašai vairāk traucē, citādi es esmu mierīga, un vairs nekādu grābekļu nav.

Šausmīgi ātri aizsvilstos un uz dažādiem sīkumiem reaģēju pārāk asi, pašai tas kaitina, bet es vienkārši savādāk nevaru, lai gan pie sevis vienmēr domāju - nu aiziet saņem sevi rokās...

Esmu arī pārāk emocionāla, bet šajā esmu mazliet augusi, asaras esmu iemācījusies savaldīt....