Īstais laiks?

Par precībām sāku domāt tikai tad, kad satiku savu mīļoto. Ātrāk pat prātā nekas tāds neienāca. Bērns bija loģisks turpinājums, lai gan censonību mēs sākām vēl pirms kāzām.

Sāku domāt par to pāris mēnešus atpakaļ. Man 27. Domāju, tas nav atkarīgs no vecuma, bet no vīrieša, kas blakus. Vienmēr esmu gribējusi apprecēties un tad domāt par bērniem. Nedomāju, ka tieši tā ir pareizāk. Pareizāk rīkoties atbilstoši saviem uzskatiem.

Būtu laimīgākā sieviete pasaulē, ja man tagad būtu vesels bērns.

Sāku domāt par bērnu 18 gadu vecumā. Kādam varbūt tas liktos daudz par ātru, bet man patīk izkāpt no standartiņa "vidusskola-augstskola-darbs-kāzas-bērns" un visu šo notikumu secību secību sajaukt vietām kā pašai patīk.
Par kāzām īsti nedomāju, jo, neskatoties uz to, ka bērns jau ir un kāzas liktos loģisks solis, vēl esmu jauna, gribas kādu skaistu notikumu atstāt arī nākotnei.Vienīgi negribētu ļoti vēlu apprecēties (35 un vairāk gados) bet pases dati saka priekšā, ka līdz tam vēl daudz laika. :D
Par to precēšanos vispār uzskatu, ka nav pareizi-nepareizi, man personīgi gribētos, lai kāzas būtu neatkarīgi no tā, ka man ir bērns, tāpat arī negribētu steigšus apprecēties pirms bērna. Kāzas un bērna piedzimšana- divi lieliski dzīves notikumi, kuriem nav obligāti jāseko vienam uzreiz pēc otra. Visa dzīve priekšā, lai paspētu piedzīvot abus.

Vajadzētu jau sākt domāt par bērniem, bet vēl nevelk . Domāju, ka pēc 2-3 gadiem domāšu. Tad arī būs jau pie 30. Vispār gribējās būt jaunai mammai, man pašai ir jauna mamma un prieks par to. Bet nu jau vairs neko. Arlaulības bērnus neatzīstu.

Draudzenes pauž uzskatu, ka labāk būt jaunai mammai saviem bērniem, nevis jau pie vai pāri 30 gadiem.

un pēc tam nožēlot, ka rīkojies nevis pēc sava prāta, bet gan ietekmējies no draudzenēm?

Vai jūs ticat uzskatam, ka vispirms pareizāk būtu apprecēties?

nav tāds variants, kā ir pareizāk.
uzskats, ka jāapprecās pirms ģimenes pieauguma, ir sabiedrības uzspiests muļķīgs standarts.

Cik gadu vecumā jūs sākāt domāt par precībām un bērniem?

nenopietni - jau pamatskolas laikā ir sapņots un fantazēts par un ap to, bet nopietni par to esmu domājusi, kopš man ir draugs, bet es nekur nesteidzos, jo uzskatu, ka notiks tas, kam ir jānotiek. :)

Katram jau tas ir individuāli. Agrāk domāju, ka negribu ne precēties, ne bērnus ātrāk par 30 gadiem. Bet dzīvē notiek visādi un domas mainās. Uzskatu, ka esmu jauna mamma savam bērnam un mani tas pilnībā apmierina. Par precēšanos runājot - ar bijušo īsti pat domu līmenī tas nebija, bet ar tagadējo draugu jau esam par to runājuši, kaut vai esam salīdzinoši neilgi kopā. Bet noteikti man nav uzskats, ka vispirms kāzas un tad tikai bērns.

Par kāzām sāku domāt un justies gatava savos 22 gados.

Par bērnu 23, kad sākās maģistra pēdējais gads, kuram bija noteicošā loma.

Mazais piedzima 24 gados, precēta neesmu, tāpēc neuzskatu, ka vispirms jāapprecas.

Par ķipariem ar draugu varbūt salīdzinoši agri domājām, gadi 22.. Tagad 24 sākam arī par kāzām. Bet es arī pilnīgi noteikti nedzīvoju pēc kaut kāda standarta, ka vispirms karjera, precības, sava saimniecība, bērni. Galīgi ne! Galvenais būt laimīgiem! Ir lietas, ko var paspēt izdarīt arī vēlāk.

Es par to, ka velos bernu, saku domat tikai tad, kad man bija aptuveni 27 gadi....
Rezumē: sobrid gandriz 32 un joprojam viena. Jauna mamma nebushu un precejusies ari nebushu. Attiecibu vispar nav. Nav satikts vai gadijies istais virietis.. diemzhel.

par kāzām sāku domāt ap 24-25 gadiem. Tad arī sapratu, ka drīz vēlēšos arī bērnus. Agrāk domāju, ka obligāti jāaprecas pirms bērniem, tagad- nezinu. Ļoti iespējams, ka man nesanāks šāda lietu kārtība.

25 gados sāka skatiens kavēties pie bērniem. Tad satiku vīrieti, kurš radīja manī vēlmi apprecēties un radīt bērnu kopā ar viņu. Tagad ir 27 gadi, gredzens pirkstā un nedēļu vecs ķipars čuč gultiņā :D

Manuprāt, nav tāda pareizā un īstā laika, kad par šīm lietām domāt. Katram tas ir individuāli. Par kāzām iedomājos pagājušajā gadā, bet tā nopietni bildinājumu negaidīju un nekādu spiedienu neizdarīju. Šogad tiku bildināta un likās - ok, jā, esmu gatava precēties. Man liekas, ka ja būtu bildināta kkādos 18 vai 19 gados, tad nebūtu nopietni gatava šim solim. Tajā pašā laikā - ir cilvēki, kas apprecas pēc vidusskolas un dzīvo laimīgi.
Par bērniem nedomāju. Nav aktuāli. Nezinu, vai vispār domāšu.

Vai jūs ticat uzskatam, ka vispirms pareizāk būtu apprecēties?

Man tas šķiet likumsakarīgi, ka cilvēki vispirms apprecas un tad ir bērni. Bet arī - katram individuāli un tas, ka man liekas likumsakarīgi, nenozīmē, ka visiem tā jādomā un nav iespējams nekā savādāk.

man bija svarīga tā notikumu ķēde - pabeigt vismaz bakalauru, gadu nostrādat, appreceties un tad bēbi, tieši tā arī notika, apprecējos 23 gados, mazais piedzima 24 gados

Stulba taa draudzene. Un kaads veel pareizi/nepareizi? Jaaprecaas un beerns jaarada tad, kad cilveeks ir tam gatavs, kad ir atradis iisto partneri, kad ir speejiigs miileet to beernu, nevis ''O, man palika 23 gadi, jaaskrien apreceeties un tad peec 365 dienaam jaataisa beebis!''

Man ir 19, par precībām un bērniem galīgi nedomāju un domāju, ka ātrākais pēc 3 vai 4 gadiem varētu sākt domāt. Bet arī vēlāk būtu ļoti ok.

Un par vēlu bērnam ir tikai tad, kad menopauze ir iestājusies! Precībām par vēlu- nekad nav. :)

Draugs pēdējā laikā sācis runāt par bērniņu. Man jau tā doma ļoti patīk, bet tā kā man vēl ir pēdējais studiju gads, tad nedomāju, ka pašlaik ir īstais laiks. Tāpat negribu bērniņu pirms neesmu apprecējusies. Gribu tā - pabeigt studijas, apprecēties un tad bērniņš. Īstais laiks nav gadu skaitļos, bet gan sajūtā - ja divi cilvēki ir tam gatavi un to vēlas, uz priekšu.

Katram savs īstais laiks. Nav nekas slikts būt par jauniem vecākiem, līdz kādiem 25 gadiem, bet realitātē es nepazīstu nevienu, kurš šajā vecumā ir gatavs bērnam (materiālais stāvoklis, izglītība, darbs).
Par sevi neesmu pārliecināta, ka vispār jebkad bērnus gribēšu, bet, ja tomēr, tad viennozīmīgi vispirms kāzas, tad bērns.

Par precībām domāju jau no pusaudža gadiem, bet par bērniem vispār nekad neesmu domājusi un diez vai arī domāšu. Ja nu vienīgi brīvprātīgi-piespiedu kārtā.

Tā kā beidzot esmu satikusi puisi, kuram patīku ne tikai es, bet man arī viņš, tad esmu par to aizdomājusies, jā :) pēc gadiem diviem, trim noteikti vēlēšos bērniņu, arī kāzas, ğimeni :)