Mani pēdējā laikā ir aizķērusi doma par audzinātājas darbu bērnudārzā, bet mani attur fakts, ka neesmu dikti radoša. Jo man liekas, ka audzinātājai tādai ir jābūt visos leņķos un plauktiņos.
Es neteiktu, ka audzinātājam uzreiz jābūt
nereāli radošam. Ja tas būs nepieciešams, es ticu, ka tas atnāktu ar laiku. Svarīgāka ir mīlestība pret bērniem un liela, liela atbildības sajūta. Jāseko visam līdzi, jāuzmana, protams, arī jāiedvesmo, bet es neticu, ka cilvēks nevar iemācīties nezinu, kaut vai zīmēt nelielā līmenī. Bērniem ir svarīgs process, nevis tas, ka tev viena kaķa acs būs izkrāsota zaļāka par otru.
Kā jums šķiet, vai tās ir cilvēka iedomas, ka viņš nevar attīstīt sevī radošumu? Es to domāju tādā aspektā, ka vairāk nekā burciņas apgleznošanu.
Man liekas, ka radošums ir iekšā katram, tikai kā tas ir attīstīts un veidots. Ja visu mūžu cilvēkam labāk patikusi matemātika un eksaktās zinātnes, tas nenozīmē, ka viņš nevarētu kādā brīdī attīstīt savu radošo pusi. Protams, jo agrāk, jo labāk. Saka, ka jaunībā cilvēka smadzenes ātrāk mācās, bet arī vēlāk tas nav neiespējami, jo mūsu smadzenes ir radītas mācīšanās procesam. Nu gan baigi gudri aizrunājos.
Bērnudārza audzinātāja nevar būt tiik radoša, ka mētāsies pa gaisu un sarunāsies ar putniem. Nu jocīgs apgalvojums sanāca. Labi, pietiek.
Cilvēka robežas ir neizsmeļamas, tikai vajag ar kaut ko sākt.
782
