Sasniegumi

Es nevienā mirklī nevaru teikt, ka es savā vecumā esmu sasniegusi to un šito. Neuzskatu, ka kaut ko esmu sasniegusi, jo ne pēc kā īpaši neesmu tiekusies, viss, kas ar mani noticis, liekas, noticis kaut kā pats no sevis. Neesmu pie kaut kā īpaši strādājusi, centusies, iespējams, man dažreiz vienkārši veicas. Iespējams, nenovērtēju sevi.

Protams, katram tā mēraukla citādāka, bet, manuprāt, pieaugušam cilvēkam dzīvoklis, daudz maz pieklājīga izglītība, pieņemams darbs nav vis uzskatāmi par kaut kādiem sasniegumiem. Manuprāt, sasniegumi ir kaut kas, uz ko nav spējīgs katrs.

Man par šo tēmu dalās domas. No vienas puses, man nepatīk visa sāncensība, salīdzināšana utt., tāpēc, protams, katrs var vērtēt tikai pēc savas mērauklas, cik daudz vai maz viņš ir sasniedzis, līdz ar ko nevar pārmest, ja kāds saka, ka ir daudz sasniedzis. No otras puses, šī lielīšanās dzīvē un kaut vai Cosmo forumā par daudz sasniegšanu parasti ir no tām personām, kas objektīvi raugoties ir sasnieguši kaut kādu dzīves minimumu vai nedaudz vairāk, bet pēc būtības neko īpašu, neko tādu, ko citi arī nevarētu sasniegt. Manuprāt, ja kāds varētu lielīties (!), ka ir kaut ko sasniedzis, tad tie būtu cilvēki ar reāliem sasniegumiem - tiešām Latvijā un pasaulē atzīti sportisti, dziedātāji, aktieri, jebkādi citi profesionāļi u.tml. personības. Kaut kāda sava biznesiņa uzsākšana vai maģistra iegūšana, manuprāt, nav pamats lielībai. Var justies ar sevi apmierināts utt., bet kaut kā bāzt to acīs citiem.. Tur nav ko vienkārši bāzt acīs.

Es savā vecumā neesmu sasniegusi daudz,bet tas ir tāpēc,ka mainīju pēkšņi visu un atkritu atpakaļ. Sāku no 0. Ja būtu turpinājusi iepriekšējo izaugsmi,noteikti būtu tālāk,bet citā jomā. Nenožēloju. Jā,šādas tādas lietas es vēlētos,lai būtu citādāk,bet kā ir tā jādzīvo.

Kaut kāda sava biznesiņa uzsākšana vai maģistra iegūšana, manuprāt, nav pamats lielībai.

Man arī par šo tēmu domas dalās :)

Redzi, ja tev apkārt ir daudz cilvēku ar maģistra grādu, pārītis ar doktora grādu, vairākiem draugiem un radiniekiem - savs bizness, citiem vienkārši labi amati lielos uzņēmumos, tad protams, tev sķiet stulbi, ka kāds uzskata, ka maģistra grāds no kaktu "augstskolas" X un savs biznesiņš ir baigie "sasniegumi".

Ja cilvēks, savukārt, nāk no vides, kur jau pabeigtas 12 klases ir DAUDZ un dzīvot anglijā bez darba uz bērnu pabalstiem ir baisi smalks, stratēģisks veids, ka sākt dzīvot zaļi, nu tad, ja cilvēks uzskata, ka , ja viņam ir savs biznesiņš (nopelna pats un dod darbu citiem) un normāla izglītība, tātad viņš ir daudz sasniedzis - tad es personīgi varu saprast, kāpēc cilvēkam tā šķiet.

"Esmu daudz sasniedzis" ir apmēram tapat, kā "man ir liela alga" - kuram 1000 eiro uz ķepas skaitas liela alga, kuram nē.

...un arī - reizēm ir svarīgi, no kurienes cilvēks ir sācis. Nu nevar tik viennozīmīgi salīdzināt turīgas ģimenes atvases sasniegumus ar trūcīgas ģimenes atvases sasniegumiem - pirmajam ir lielaks finansials atbalsts gan labas izglītības iegūšanai, gan drosības spilvens, investējot visu naudu biznesa uzsākšana, kamēr otrajam varbūt en tikai sevi jāuztur, bet vēl ģimenei jāpalīdz virs ūdens turēties.

Šlesera dēla Oksfordas izglītība ir mazāks WOW, nekā Jāņa Akmentiņa, atraitnes dēla no Mazpisāniem, Oksfordā iegūta izglītība.

(PS nezinu neko par Šlesera ģimenes apstākļiem, varbūt viņam dēla nemaz nav)

Svarīgāk ir tas cik cilvēks ir apmierināts ar savu dzīvi.
Daudzu cilvēku sasniegumu mērķis ir parādīt citiem, cik un kas ir sasniegts. Parasta sāncensība kas sākās jau bērnudārzā.

57days +1. Tieshi taa, katram ir sava meeraukla. Visi sevi nesaliidzina ar vienu un to pashu personu X.

Ir cilvēki, kas izvirza sev mērķi noteiktā laikā kaut ko noteiktu sasniegt.

Es ar diviem maģistriem varu teikt, ka neesmu neko daudz sasniegusi. Nestrādāju savā sapņu darbā un šobrīd neredzu sevi būtiski derīgu sabiedrībai. Un tas man kremt. Ok, man vēl ir 26, bet vienalga...

Tā jau ir - katram sava mēraukla. Ja uzskata padarīto par lielu sasniegumu, tad lai taču palielās, vai tev žēl.

Man drīzāk besī, ja uz komplimentiem atbild ar "ai, es jau neko", "man paveicās" utt. Pati mēģinu no tāda niķa atbrīvoties.

Es arī nekādīgi nevaru saņemties un pabeigt bakalauru. Tikai tāpēc, ka nezinu, kas īsti man patīk un ko es gribētu.
Paziņa pabeidza maģistrus. Tagad sēž laukos, saimniecībā strādā ar savu maģistra grādu. Vai tas ir to vērts?

Kas ko uzskata par sasniegumu, vienam tiesibas ir pašsaprotami, citam sasniegums u.c
Un grūti salīdzināt, kads dzivi saka laukos nabadzībā, kāds turīga ģimene no centra.. atsperiena punkto dažādi

Viena lieta ir sevi novērtēt, otra lieta ir sevi uzstādīt augstākā plauktiņā par citiem, ko dara tie, kuri lielās (manuprāt, šim vārdam ir negatīva nokrāsa).

Piemēram, šodien bija iekritusi acīs tā diskusija par bērnu ballīti, kur viena sieviete rāja jaunatni par izdevības neizmantošanas, pie reizes norādot, cik daudz saviem gadiem ir sasniegusi. Man bija tāds - oookay, kaut kāds biznesiņš savos 30+ gados (jo sieviete teica, ka ir uzņēmēja) ir tik nenormāli daudz, ka uz visiem jāskatās no augšas? Tā, manuprāt, nav veselīga sevis novērtēšana, bet citu noniecināšana uz sava fona.

Bet nu, protams, katram ir savas domas, man arī nav tas pats veselīgākais pašvērtējums, lai spriestu par veselīgo pašvērtējumu. :D

Uljana, tā bija Aija? :D Viņa ir īpašs gadījums.

Ko es ar savu komentāru gribēju pateikt - neviena galējība nav laba, bet augsts pašvērtējums (kā izmērīt, kad ir par augstu?) man tomēr šķiet labāks nekā sevis nolīdzināšana ar zemi. Tāpēc es tādus cilvēkus lieku mierā un ļauju priecāties par sevi un dzīvi.

Hmm, nē, niks viņai Lakricia
http://cosmo.lv/forums/topic/170823-sos-piedavaju-atru-halturu-sodien/?sort=ASC&pnr=8

Elizabete. manuprāt, tad, kad visus citus nolīdzina gar zemi

bet augsts pašvērtējums (kā izmērīt, kad ir par augstu?)

Piekrītu viedokļiem, ka būtiks arī sākuma punkts ... tas, nenoliedzami, ietekmē ļooooti daudzas izvēles, ieskaitot darba vietas un universitātes. Pati nekad neesmu jutusies kā sasniegusi neko *dižu*, neatkarīgi no paveiktā *apjoma*. Bet nenoliegšu .. ir patīkami apzināties, ka esi ar vismaz zināmiem panākumiem darījis vairāk, kā cilvēki līdzīgās starta pozīcijās. Man vienmēr būs kur tiekties, augt un attīstīties .. neatkarīgi no paveiktā. Ja ir kaut kas, ar ko lepojos .. tā ir zinātkāre.

Biznesiņš kā tāds nav nekas dižs, ar ko lepoties .. manā uztverēr. Ja tas ir patiesu ne tik uz papīra) peļņu nesošs, augošs uzņēmums - nekautrējoties - *noņemšu cepuri* to priekšā. Pašai ir daaaaudz , teorētiski, dzīvotspējīgu ideju ... bet tās nešķiet upuru/investīciju vērtas pie nosacījuma, ka draud bankrots :D Ja mani ceļi mīsies ar vietējo tirgu, tad šo to, noteikti, īstenošu, jo apkārt ir tiiiik daudz iedvesmas :)

Man šķiet, ka cilvēki, kas to cenšas tā īpaši uzsvērt, dziļi iekšā jūtas ne līdz galam laimīgi vai apmierināti ar sevi. Iespējams, iekšā snauž kāds mazvērtības komplekss no bērnības. Man pazīstamie veiksmīgie cilvēki (skatoties no parasta vidusmēra skatu punkta) nekad nav skandējuši par saviem sasniegumiem.

oookay, kaut kāds biznesiņš savos 30+ gados (jo sieviete teica, ka ir uzņēmēja) ir tik nenormāli daudz, ka uz visiem jāskatās no augšas?

Nekur nav teikts, ka viņai ir "kaut kāds biznesiņš", varbūt viņai pieder nopietns, peļņu nesošs, augošs uzņēmums. Tu vienkārši saprati tā, kā gribēji saprast.

Te man nāk prātā viens sens paziņa/draugs - viņš no pelēkas peles skolas laikā ir kļuvis par līderi vairākās dzīves jomās. Viss jau būtu forši, bet viņš gandrīz katru dienu liek postus un bildes Facebook un draugiem.lv - par to, cik daudz viņš savā dzīvē sasniedzis, cik augstu uzkāpis utt.
Apprecējās ļoti agri - lepojās, ka ir viens no pirmajiem savā vienaudžu lokā, lieki piebilst, ka sen jau ir šķīries. Tagad viņam ir draudzene, kas, kā izskatās, viņu dievina - nepārtraukti pie visiem viņa postiem un bildēm raksta, cik viņš ir lielisks, perfekts utt.

Bet vissmieklīgākais (un skumjākais) šajā visā ir tas, ka, nedod, Dievs, kāds viņam oponēs, kāds izteiks atšķirīgu viedokli vai viņu pakritizēs - viņš centīsies oponentu nolīdzināt līdz ar zemi, un ne jau ar gudrību - bet ar kaut kādu pārākuma apziņu, ar domu "re, cik es augstu esmu uzkāpis, Tev nav ne mazāko izredžu sacensties ar mani gudrībā". Reiz aizrādīju viņam par gramatikas kļūdām viņa postā, uz ko pretī saņēmu 10 garus, izsmeļošus komentārus, cik man dzīvē grūti, ka mani satrauc šādi sīkumi, ka nespēju filtrēt informāciju un uztvert būtisko un tā tālāk, ka tādi cilvēki, kā es, vienmēr dzīvē paliks "lejas galā", jo man nav līdera domāšana...

Un man tiešām nāk smiekli par to, cik ļoti cilvēks pārņemts ar sevi un saviem sasniegumiem, ka viņš pulcē ap sevi tos, kas viņu slavē un publiski "noliek" tos, kas viņam oponē. Viņš ir nervozs par katru komentāru, kas ir vērts pret viņu - un tas ir tik ļoti jūtams. Lūk, šo es saucu par augstprātību.
Tas nav nekas slikts, ka cilvēks ir lepns par saviem sasniegumiem, līdz brīdim, kad viņš, cenšoties izrādīt savu pārākuma sajūtu, sāk kritizēt citus par viņu "ne-sasniegumiem".

Man dzīvē 25 gadu vecums bija tāds svarīgs atskaites punkts. Varbūt jo īpaši tāpēc, ka nāku no daudzbērnu ģimenes, vecāki mūs, protams, nodrošināja, ar visu nepieciešamāko, bet skolas laikā nekad nestaigājām stilīgās drēbēs, ceļojumos tik pat kā nekad netikām utt. Un es nekaunos teikt, ka sasniedzot savu 25.dzimšanas dienu, varēju teikt - ka savā dzīvē esmu sasniegusi tiešām daudz. Un sasniegusi pati, bez ietekmīgiem vecākiem vai stabila finansiālā atbalsta no citiem. Un neuzskatu to par augstprātību. Un arī nekad nekritizētu kādu par sasniegumiem, ar kuriem viņš lepojas, ja šie sasniegumi būtu krietni mazāki par maniem.