Kā savākties?

Ja gribās raudāt - ir jāraud. Nedrīkst emocijas turēt sevī.

Izraudies, tas palīdz. Raudi, kad gribas. Ja uznāk asaras cilvēkos, tad laid vaļu tā, tad, kad neesi cilvēkos. Uz to brīdi vari iedomāties kaut ko pozitīvu.

Ja iespējams, aizej kaut kur viena pati un izraudies. Vai arī domā par kaut ko labu, kaut tas nekad nepalīdz, ja nāk riktīgs raudiens virsū.

Tāpat viņas nekur nepazūd, tāpat sāp, bet no raudāšanas nav nekādas jēgas, tad kāpēc es nevaru pretoties asarām?

Man raudot paliek vieglāk. Ja pretosies, tāpat kādā brīdī tas 10x stiprāk iznāks ārā vēl nepiemērotākā brīdī un tad savākties būs vēl grūtāk.

Drīkst zināt, kas tik ļoti tev sāp, ka visu laiku raudāt gribas?

Sema, atvaino, bet nevēlos šeit publiski rakstīt.

Cīnies ar problēmu, meklē risinājumu.

Mēģini atcerēties ko labu un smieklīgu.
Kas nu Tev uzlabo garastāvokli un aizņem domas ar ko foršu.

Nostiprini nervu sistēmu.

Zaptesburka, viss, kas tāds bija, tagad atgādina tikai par sāpēm.
Illusion, kā tieši?

Izanalizē! uzraksti uz lapas visu kas, kāpēc un kā tu par to jūties. domājot tāpat vien domas skrien parāk ātri, bet pierakstot tu koncentrējies un noformulē. Kad tas izdarīts, parlasi, izlem, ko Tu ar to visu vari darīt un ja neko, tad esi liela meitene un vairāk nečīksti, Pēdejām asarām ir jānobirst pār to pārspriedumu un viss.

Man palidzeja balderijanu teeja, 3x diena un laiks, daudz laika....

Man jau liekas, ka ja gribas raudat, tad nav iespejams savākties, visamz man nav...

Paldies, meitenes, par ieteikumiem, cerams ar laiku tikšu skaidrībā un sāpes pazudīs.

Es nevarēju noturēties, Tavs niks, Blueberry, man tik ļoti atgādināja šo - vai nu raudāsi, vai vairs neraudāsi, jo būs jāsmejas :D
https://www.youtube.com/watch?v=IV4IjHz2yIo

viss, kas tāds bija, tagad atgādina tikai par sāpēm

Tiešām VISS? Viss, kas kādreiz ir paticis, no visdažādākajām dzīves sfērām (pūkaini kaķēni / labas komēdijas / pievilcīgi vīrieši / SPA apmeklējums , utt, utjp) tagad apbēdina?
Vai varbūt Tu tikai par vie nu vienīgu lietu domā?

zaptesburka, es domāju, ka autorei ir sitācija, kad noticis kaut kas skumjš - beigušās attiecības, nomiris kāds radinieks vai kas tāds, un viss pozitīvais tāpat saistās ar negatīvo notikumu...

Zini, kā es savaldos? Es pie sevis citēju Skārletu O'Hāru - par to es domāšu rīt. Respektīvi, kad esmu cilvēkos un ir noticis kas tāds, par ko gribas raudāt, es iedomājos šo frāzi, savācos un problēmas atstāju tam brīdim, kad es droši varu par tām pārdzīvot un izraudāties. Ļaunākais bija, kad man darbā visu dienu bija jāvada apmācības, bet man no paša rīta pateica, ka negaidīti nomiris opītis. Visu dienu es savācos, novadīju mācības, neviens neko pat nenojauta. Toties vakarā mājās atļāvos sērot un raudāt pa pilnu programmu. Tas bija mans laiks pārdzīvot. Atrodi arī sev laiku, kad pārdzīvot un savācies brīžos, kad to nedrīkst.

Alexxa, arī man palicis tāds iespaids, taču nedomāju, ka viss varētu saistīties ar to. Drīzāk - viss, par ko autore domā, ir tas notikums. Un tāpēc rodas iespaids, ka viss ar to saistītos.