Jums noteikti ir taisnība, bet ( jā jā atkal atrunas ), es nezinu, vai es vēlos dzīvot tā, ka man jāatsakās no pilnīgi visa un jāsēž kā tādai dīvainei pie svariņiem katru dienu un jāsver viss, ko bāžu mutē, es neredzu, kā es to reāli varu izdarīt pie sava dzīves ritma. Esmu es ar to čakarējusies savulaik, bet tagad es to nevēlos un neredzu par iespējamu. Kā tas reāli būs, vīrs pasaka, laižam uz retsorānu un es ņemu svarus līdzi? Vai arī svētdienā aizbraucam uz visu dienu kaut kur ārpus Rīgas, es tak neņemšu svarus līdzi un visu nesvēršu. Es gribu dzīvot, baudīt dzīvi, nevis ēst pēc noteiktas sistēmas visu, ko man kāds speciālists noteiks. Uzrakstīs, ka man svētdienā 14.00 jāapēd vārīta zivs ar dārzeņiem, bet es tajā laikā būšu piemēram, kafejnīcā, kur tādas lietas nav pieejamas. Nu nē, es tā negribu dzīvot, tik traki visu skaitot, sverot un ēst tikai noteiktas lietas, ko man kāds ir noteicis. Es tomēr domāju, ka mana problēma ir pārēšanās un, ja es ar to tiktu galā un mans organisms laicīgi spētu nosignalizēt, tad es varētu normāli dzīvot un ēst veselīgi to, ko pati vēlos, pēc ne tik krasas sistēmas, kas man neiet kopā ar dzīves baudīšanu un to, ko vēlos šajā dzīvē. Es nevēlos visu savu dzīvi pakārtot ēšanai.